Virsraksts Avots Datums Autors Auditorija
Kooperatīvi mēdz izlikties neredzam savas kļūdas Agro tops 07.01.2016 Anita Pirktiņa 10900
12. lappuse
13. lappuse
14. lappuse
16. lappuse
Teksts:
Vēl pirms neilga laika kooperācijas veicinā­šana bija lauksaimniecības attīstības stratē­ģijas prioritāšu saraksta augšgalā un izvei­dotie kooperatīvi saņēma gan dāsnus atbalstus, gan baudīja dažādas priekšrocī­bas. Nu šī spožā zaļā gaisma ir pieklusināta un kooperatīviem faktiski par savu izdzī­vošanu jācīnās pašiem. Skaidrs, ka krīžu laikā visi nozarē iesaistītie uzņēmumi saņem savus belzienus, kurus izturēt var tikai spēcīgākie un savā pārliecībā stabi­lākie.
Šobrīd daudzi gan ar bažām, gan interesi raugās uz notikumiem kooperatīvu rūpnīcā Latvijas piens. Vai izlolotā ideja par pašu piensaimnieku pārstrādes uzņēmuma dzī­votspēju galu galā uzvarēs vai tomēr ne? Kā panākt kooperatīvu efektivitāti ilgter­miņā? Kā atrast pareizo balansu starp biedru un biznesa interesēm?
Par to sarunā ar Induli Jansonu, LPKS VAKS un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētāju.
- Jau sesto gadu pēc kārtas notiek bal­sošana par Latvijas labāko kooperatīvu. Vai šogad konkursā ir kāds jaunums?
- Tada īpaša jaunuma nav. Jau otro gadu par vērtēšanas kritēriju izvirzīti kooperatīva ekono­miskie rādītāji un veiksmīgākais saņem balvu nominācijā Labākais kooperatīvs izaugsmē.
Agrāk, kad kooperatīvu bija mazāk un arī paši kooperatīvi bija mazāki gan biedru skai-
ta, gan lieluma ziņā, varējām biežāk tikties un savstarpēji pārrunāt kopējās lietas. Bet, kooperatīvu pulkam augot, kļuva aizvien grū­tāk visiem sanākt kopā un saprast, kurp un kā virzāmies. Tāpēc tika ierosināts šāds koope-ratlvu izvērtēšanas pasākums, lai būtu vismaz kāds atskaites punkts. Konkurss ļauj popula­rizēt kooperatīvus sabiedrībā, piešķirt tiem lielāku atpazīstamību.
- Vai neesat domājuši par nomināciju Stabilākais kooperatīvs? Es domāju, tāds,
kura biedri pie tā stabili turas, nodod tam savu saražoto produkciju un neskrien prom, tiklīdz kāds cits piedāvā labākus nosacījumus.
- Ļoti laba doma, par šādu nomināciju noteikti der padomāt.
Bet biedru staigāšanu, manuprāt, nereti veicina fakts, ka kooperatīvs nav dibināts, balstoties uz savu biedru investīcijām koope­ratīva attīstībā. Piemēram, LPKS VAKS bāze ir izveidota tieši šādā veidā, un mēs par biedru staigāšanu runājam tikai vienā virzienā -viņi nāk klāt. Protams, kāds ari aiziet prom, bet parasti tas nav tieši ar kooperatīva darbī­bu saistītu iemeslu dēļ.
Stabilitāte kooperatīvam ir ļoti svarīga, nereti to grauj visādi nepārdomāti superizrā-vieni, kuriem diemžēl visai bieži seko super-kritieni. Stabilitāti biežāk nodrošina pakāpe­niska un pastāvīga izaugsme, un tā iespējama vien tad, ja tajā iesaistīti kooperatīva biedri un viņi jūt atbildību par savu uzņēmumu.
Tāpēc, jā, ideja par jaunas nominācijas ieviešanu noteikti ir apsvēršanas vērta, jo stabilitāti pats vērtēju augstāk nekā straujas izaugsmes, kas dažkārt iespējamas labvēlīgu apstākļu sakritības dēļ, bet nebūt nenozīmē uzņēmuma stabilitāti ilgtermiņā.
- Teju katrā intervijā sanāk pieminēt piensaimnieku kooperatīvu rūpnīcu Latvijas piens. Šobrīd šo uzņēmumu pie dzīvības uztur graudkopju kooperatīvi -Latraps un arī VAKS, bet tā dibinātāji -Piena partneri, Dzēse un Trikāta - katrs ar savu laika intervālu faktiski pagriezuši tai muguru. Tas liek par kaut ko aizdomāties?
- Liek gan. Protams, Latvijas piens ir šābrīža kooperācijas karstā tēma. Tā veidoša­nas pamatā bija lielā ideja par piensaimnieku kooperatīvu piena pārstrādes uzņēmumu, kas mazinātu zemnieku atkarību no privāta­jiem piena kombinātiem. Diemžēl patlaban šī lielā ideja pārvērtusies par diezgan grūti
izbrienamu purvu. Kooperatīvi, labu gribē­dami un ticēdami dažu piensaimnieku kooperatīvu līderiem, kuri solīja labāko piena cenu, iesaistījās šajā pasākumā ar savām investīcijām. Taču šie līderi aizmirsa piebilst, ka jebkurš uzņēmums, jebkurš īpašums ir liela atbildība un ar nelielām investīcijām vien uz priekšu tikt nevar. Ir jābūt gataviem arī grūtākiem brīžiem, krīzēm un jābūt gata­viem savas investīcijas arī palielināt. Uzņēmums jāvada un problēmas jārisina pro­fesionāli, nevis balstoties uz emocijām.
Latvijas piena neveiksmēm ir vairāki cēlo­ņi, viens no tiem arī nepārdomāta ražojamo produktu izvēle. Piemēram, siers - katrā pārti-
kas veikalā tas pieejams visdažādākajos veidos, turklāt līdzās vienmēr ir lētā un mazkvalitatīvā importa produkcija. Tāpat ideja par biržas pro­duktu ražošanu nav īsti dzīvotspējīga, jo šobrīd jebkurš biržas produkts ir ļoti zemā cenu līme­nī. Savu punktu pielikušas arī abas krīzes - gan globālā, gan ar Krievijas embargo saistītā. Globālo lielā mērā izraisīja piena kvotu atcelša­na visā Eiropā, kam sekoja ganāmpulku palieli­nāšanās, savukārt pēc embargo pasludināšanas palielinājās piena daudzums, ko vajadzēja rea­lizēt uz vietas. Un līdz ar to samazinājās piena cena. Gan Piena partneri, gan Dzēse, gan Trikāta savam uzņēmumam Latvijas piens pateica: piezvaniet mums, kad pienāks labāki laiki. Tādējādi sanācis, ka šobrīd cauri visām krīžu turbulencēm Latvijas piens jāizved graud­kopju kooperatīviem.
- Kādēļ jums tas jādara?
-Ja atbilde būtu jābalsta tikai uz sausiem matemātiskiem aprēķiniem, teiktu, ka mums šajā pasākumā nebija jāpiedalās. Bet, ja runa ir par kooperāciju un par kooperatīvu pirmo lielo kopīgo projektu ar nosaukumu Latvijas piens, VAKS pieņēma lēmumu tomēr piedalī­ties šīs rūpnīcas glābšanā, investējot 300 tūk­stošus eiro. Tas nav maz. Par to mēs būtu varējuši uzbūvēt lielu graudu torni, kas pagā­jušās ražas laikā būtu lieti noderējis.
Privātuzņēmumi patiesībā bankrotē katru dienu, neviens par to nedz brīnās, nedz īpaši uztraucas. Bet Latvijas piens ir ļoti jutīga
tēma, jo tā dibināšanā iesaistīti 600 zemnieki. Un šo situāciju cenšas izmantot tie, kuriem kooperācija ļoti traucē un kuri mēģina šos zemniekus piesaistīt saviem uzņēmumiem. Es tomēr negribētu Latvijas piena turpmāko likteni uzskatīt par bezcerīgu. Rūpnīca nav aplam uzbūvēta un var strādāt. Vadība un menedžments veic dažādas reformas, meklē eksporta tirgus.
- Bet Trikātai piederošā Latvijas piena kontrolpakete joprojām karājas gaisā?
- Šobrīd ar to rīkojas Trikātas maksātne­spējas procesa administratore. Vasarā Latraps kopā ar VAKS par šīm kapitāldaļām piedāvāja diezgan augstu cenu, taču šis piedāvājums
tika noraidīts. Šobrīd tas vairs nav spēkā. Laika gaitā bijuši arī citi interesenti, taču, ņemot vērā piena nozares problēmas, tīkotā­ju pēc šāda pārstrādes uzņēmuma nav daudz.
Iespējams, Latvijā pat pietrūkst produktu ar augstu pievienoto vērtību, bet atrast tiem noieta tirgu ir ļoti grūti.
- Tirgot svaigpienu ir vienkāršāk?
- Neteiktu, ka vienkāršāk. Pie mums diemžēl nav izveidojušās visai korektas attie­cības starp piena ražotāju un pārstrādātāju, jo no pārstrādātāju puses tās pārsvarā tiek vei­dotas no spēka pozīcijām. Graudu nozarē tā nenotiek, tāpēc grūti komentēt iemeslus. Mēs ar dzirnavniekiem sadarbojamies ļoti veiksmīgi.
- Varbūt Latvijā piena kooperatīvu ir par daudz?
- Grūti pateikt, bet, iespējams, tas varētu būt iemesls, jo kooperatīvi pie mums mēdz vairoties daloties. Tas ir - nākamais koopera­tīvs tiek izveidots, atdaloties no kāda cita, kas nav varējis apmierināt biedru vajadzības.
Domāju, laukos var pastāvēt daļēji natu­rālās zemnieku saimniecības, bet nevar pastā­vēt daļēji naturāli kooperatīvi.
- Tādi ir?
- Gadās arī tādi.
- Bet tie noteikti nav atzīto kooperatī­vu vidū?
- Kā asociācijas vadītājam man neklātos tā teikt, bet arī ne ar visiem atzītajiem koope­ratīviem var lepoties.
Kooperatīvam jābūt efektīvam, ar noteik­tu produktu apjomu un ietekmi tirgū, finan­siāli stabilam.
- Šobrīd ir apmēram piecdesmit atzīto kooperatīvu. Cik no tiem var uzskatīt par efektīviem?
- Teikšu tā - efektīvs var būt jebkurš no šiem kooperatīviem, tikai tie nedrīkst stāvēt uz vietas. Labie gadi ir jāizmanto, lai sakārto­tu savas lietas un būtu gatavi pārvarēt pašrei­zējās krīzes. Zemās piena cenas diemžēl zem­niekiem jāiznes pašiem uz saviem pleciem, kooperācija nevar viņiem neko piedāvāt, ja nav nekādu rezervju.
- Trikāta KS arī bija efektīvo koopera­tīvu vidū un saņēma pat balvas kā viens no labākajiem kooperatīviem savā nozarē. Kāds bija iemesls tā maksātnespējai?
- Zaudējumi šim kooperatīvam bijuši jau ilgstoši, par to liecināja gada pārskati. Bet jāņem vērā viena lieta - visi mūsu kooperatīvi ir vietējā kapitāla uzņēmumi. Ārvalstu uzņē­mēji saprot, ka pirmie pieci gadi, kamēr tiek iekarots tirgus un rasta stabilitāte, jānoraksta zaudējumos, jo tas ir normāli. Bet, piemēram, Latvijas piena gadījumā, kur investori bija ari Trikāta KS biedri, perspektīvas tika aprakstī­tas pārāk rožaini, ka augļus varēs plūkt bezmaz nākamajā dienā pēc rūpnīcas palaišanas. Šķiet, netika rēķināti nedz mārketinga izdevu­mi, nedz apgrozāmie resursi, nedz iespējamie riski. Likās, viss ies kā pa sviestu. Iespējams, daļa zemnieku vēl šodien īsti nesaprot, kas un kāpēc noticis. Bet tā notiek, ja vienīgā interese ir augstākā piena cena...
- Petrēvica kungs no Dzēses intervijā Agro Topam teica, ka nesaprotot Trikātas pašuzupurēšanos, nododot pienu rūpnī­cai Latvijas piens. Dzēse bijusi gudrāka un pārstājusi to darīt agrāk...
- Attiecībā pret lauksaimniekiem iesaistī­to kooperatīvu līderu rīcība nav saucama par korektu. Viens no viņiem - Trikāta - mēģinā­ja balstīt šo rūpnīcu, iedzīvojoties lielos parā­dos, bet divi citi - Dzēse un Piena partneri -nolēma no spēles izstāties, pieaicinot iesaistī­ties Latraps un VAKS. No biznesa viedokļa šāda rīcība ir nosodāma.
- Dzirdēts viedoklis, ka situācija, iespējams, būtu citāda, ja šajā pasākumā būtu iesaistījies viens, nevis trīs koopera­tīvi?
- Grūti pateikt, kā būtu, ja būtu. Iespējams, viena kooperatīva gadījumā būtu cits iznākums, bet bija trīs. Lai gan man šķiet, ka lielāku lomu nospēlēja citi apstākļi. Naids starp visiem trim kooperatīviem nebija manāms, līdz piena tirgus sāka gruzdēt no visām pusēm.
- Kāpēc rūpnīcas glābšanā neiesaistī­jās neviens no piensaimnieku kooperatī­viem - kaut ar tūkstoti?
- Dažiem ir pašiem savi pārstrādes uzņē­mumi, piemēram, Piena ceļš, Straupe, Dundaga u. c. Man šķiet, ka reti kurš gatavs lieliem izaicinājumiem, kas būtu kopīgi reali­zējami. Labāk izvēlamies palikt pie sava mazā biznesiņa un darīt to, kas padodas, nevis mesties iekšā nezināmajā. Cits jautājums -vai no šādas rīcības kāds tiešām ir ieguvējs ilgtermiņā.
- Tomēr fakts paliek fakts - rūpnīca cieš zaudējumus, bet ārpusē palikušie joprojām visai veiksmīgi realizē pienu.
- Tā ir. Diemžēl man jāatzīst, ka rūpnīca Latvijas piens nav nekāds lielais atbalsts kooperācijai. Valsts galvojums deva iespēju šo rūpnīcu uzcelt, bet ne vairāk. Arī valstij jāsa­prot, ka krīzes brīdī nevar tā vienkārši novēr­sties un pateikt: mēs taču galvojām par jums, ko jūs vēl gribat? Starp citu, šis galvojums ir ļoti dārgs un par tā apkalpošanu viens miljons eiro jau ir samaksāts. Manuprāt, tā nekādā gadījumā nav saprātīga palīdzība kooperācijai.
- Daudzi uzskata, ka Latvijas piena radīšana bija politisks pasūtījums, nevis īpašs pienesums piena nozarei.
- Nedomāju vis, lai gan viss ir iespējams. Patiesībā ideja par zemniekiem piederošu
piena kombinātu nav nedz jauna, nedz nepa­reiza. Jauna tā bija Latvijai, un īstenot to gri­bēja paši lauksaimnieki, jo bija laiks, kad esošie piena pārstrādes uzņēmumi lauksaim­nieku pienu nepirka, un šī spiediena ietekmē viss arī notika.
- Bet šobrīd, kad par rūpnīcas izdzīvo­šanu cīnās Latraps un VAKS, jūs vismaz saņemat kādu atbalstu no lauksaimnieku organizācijām?
- Pārsvarā morālu.
- Vai kooperatīvi var ietekmēt piena cenu?
- Patiesībā nav tādas vienas piena cenas. Viena cena ir zemnieka sētā, cita - pie rūpnī­cas vārtiem, vēl cita - par kvalitāti, ilgstošu sadarbību utt. Tie, kas šīs cenas prot apspēlēt, ļoti veiksmīgi manipulē gan ar sabiedrību, gan pašiem lauksaimniekiem, kuriem būtu jāsaprot, kam, par cik un ko pārdod.
Bez kooperācijas noteikti būtu izteiktā­kas tirgus svārstības. Esmu runājis ar augstas klases ekonomistiem, kas nav saistīti ne ar lauksaimniecību, ne piena pārstrādi. Viņi saka, ka lauksaimniecības produkcijas cenas turas, tikai pateicoties kooperācijai. Jo tā liek visiem pārējiem tirgus dalībniekiem domāt ne tikai par peļņu, bet rūpēties arī par savu efektivitāti.
- Kas liecina par efektivitāti?
- Izdevīgākie noteikumi un izdevīgākā cena saviem biedriem, sadarbības partne­riem. Ja to var nodrošināt, var runāt par efek­tīvu darbību. Apzināti nesaku - labākā cena, jo uz to jāraugās kopsakarā ar, piemēram, graudu izaudzēšanā ieguldītajiem līdzekļiem. Kooperatīvs saviem biedriem cenšas palīdzēt visa graudu audzēšanas, uzglabāšanas un rea­lizācijas procesa laikā, piedāvājot gan lētākas izejvielas, gan graudu kaltēšanas iespējas, gan transporta pakalpojumus utt. Piemēram, VAKS biedri pārsvarā ir vidējas un mazas saimniecības, un katrai būvēt savu graudu kalti un glabātavu nez vai būtu prātīgi, jo tās ir lielas investīcijas, kas tiešā veidā ietekmē saražotā produkta pašizmaksu. Kooperatīva piedāvātās iespējas te lieti noder, tāpēc ari cena par nodoto produkciju jārēķina kopsa­karā ar minētajiem pakalpojumiem. Turklāt kooperatīvs pilnībā uzņemas rūpes par nodo­tās produkcijas realizāciju, loģistiku, kas diez vai pašām saimniecībām būtu pa spēkam. Domāju, piena kooperatīvos ir līdzīgi un arī piena cenu nevajadzētu aplūkot atrauti no visa pārējā, ko kooperatīvs dod.
- Tomēr ir piensaimnieki, kas teikuši, ka pametuši kooperatīvu tāpēc, ka neva­rot vienlaikus uzturēt gan savu saimniecī­bu, gan kooperatīvu...
- Nu, šāds apgalvojums nav nekāds jau­nums. Vismaz VAKS nav jārēķinās ar bied-
riem, kuri sev grūtos brīžos kooperatīva devumu novērtē, bet, kad palīdzība vajadzīga kooperatīvam, tad novēršas. Katra produkci­jas piegādātāja aiziešana no kooperatīva pasliktina tā situāciju tirgū. Piena piegādes gadījumā tas ir ļoti viegli un ātri izdarāms -viens telefona zvans, jauns līgums un piena mašīna jau rit brauc pa citu maršrutu.
- Kā VAKS panāk to, ka biedri ir lojāli savam kooperatīvam?
- Tā kā VAKS ir vērsts uz ilgtermiņa dar­bību, esam veikuši gana lielas investīcijas, lai nodrošinātu nepieciešamo pakalpojumu klāstu saviem biedriem un nezaudētu efekti­vitāti. Ja tā nebūtu, domāju, arī mums rastos problēmas.
- Šobrīd vairāki piensaimnieki sāk raudzīties Igaunijas kooperatīvu virzie­nā...
- Izklausās pēc kārtējām emocijām. Igauņiem nenoliedzami ir savi plusi, viņi ir naskāki uz dažādām reformām, vairāk drau­dzējas ar kalkulatoru, nevis emocijām. Viņi kooperēšanos uzsākuši vēlāk nekā mēs, taču ar ievērojami lielākiem ieguldījumiem, un tas ir ļoti būtiski. Tas uzreiz palielina gan biedru ieinteresētību, gan atbildību par uzņēmuma darbību un attīstību. Domāju, tā laimes zeme pati par sevi nepastāv ne Latvijā, ne aiz tās robežām, tā jebkurā vietā un jebkurā gadīju­mā jāveido pašam. Iestāšanās kādā uzņēmu­mā vēl neko nenozīmē, ir jāsaprot, kā tas strādā, un jābūt gatavam uz ilgstošu sadarbī­bu, kas ne vienmēr ir viegli. Katrā ziņā, ja runa ir tikai par izdevīgāku piena pircēju, tad, visticamāk, tas ir diezgan tuvredzīgi.
Starp citu, arī Igaunijas zemnieki ir inte­resējušies par iespēju iestāties VAKS...
- Varbūt cilvēku izpratne par koopera­tīviem ir pārāk vienkāršota, uzskatot savu dalību kooperatīvā par vienvirziena kustī­bu - kāds konkrēti man un tieši šajā brīdī no tā labums?
-Jā, cilvēku izpratne par lietām ir atšķirī­ga, tāpat arī vajadzības un tas, ko cits no cita grib sagaidīt.
- Vai pasaulē nav tā, ka tad, ja koopera­tīva apgrozījums pārsniedz miljonu eiro, tas pilnībā pāriet uz profesionāļu vadību, zemnieku rokās atstājot tikai kontroli?
-Jā, pasaulē tā notiek, bet pie mums šāds uzskats nav populārs. Piemēram, Vācijā lauk­saimnieku kooperativi apgroza miljardus un tos vada profesionāli menedžeri, finansisti utt. Protams, ir padomes, kopsapulces, zem­nieku pilnvarotie, bet bizness ir pilnībā noda­līts. Bet pie mums joprojām valda uzskats, ka katram menedžerim jābūt arī fermerim.
Briselē nesen bija seminārs par tēmu - kā kooperatīvos apvienot biedru un biznesa intereses. Tas ir aktuāli, jo kooperatīvā biedri vienlaikus ir gan īpašnieki, gan produkcijas piegādātāji, gan pircēji. Un šīs trīs lietas ir jāsabalansē. Dažreiz zemnieks jūtas tikai kā piegādātājs, aizmirstot, ka ir ari īpašnieks. Zemniekam ir jāzina, kas notiek kooperatīvā, kādi ir darbības virzieni, sasniegtie rezultāti, tuvāko gadu attīstības plāni, un zemnieks ar šo informāciju ir jānodrošina. Bet praktisko darbību - ražošanu, tirdzniecību, loģistiku utt. -, iespējams, labāk nodot profesionāļu rokās.
- Bet tad zemniekiem sāk rasties aiz­domas, ka process nav līdz galam caurspī­dīgs un izsekojams. Uz Agro Topa redakci­ju arī nereti zvana tā vai cita kooperatīva biedri, kuriem šķiet, ka vadība kaut ko shēmo un biedri tiek izmantoti ne gluži kopējo interešu vārdā...
- Zvana arī uz asociāciju, bet, manuprāt, problēma bieži vien ir meklējama jau iepriekš minētajā apstāklī, ka biedru dalība kooperatī-
va projektos ir neliela, līdz ar to nav arī pilnas informācijas, intereses un atbildības par šo proj ektu, ir tikai dažādas aizdomas. Asociācij a ir izskatījusi šādas lietas un dažos gadījumos arī novērsusi turpmāko problēmu rašanos. Bet asociācijai faktiski nav tiesibu dot kādus rīkojumus kooperatīvu vadībai. Turklāt ir izstrādāts ari kooperatīvu ētikas kodekss, saskaņā ar kuru kooperatīviem būtu jāstrādā.
Gadās, ka paši zemnieki sava kooperatīva menedžmentu burtiski iedzen stūri, lai tiktu pie labākās cenas, bet, kad šī dzīšanās nav nesusi gaidītos augļus, menedžmentam jādzird daudz pārmetumu. Biedriem jāsa­prot, ka kooperatīvu nedibina kādas vienas dzīves situācijas risināšanai, kā tas nereti tiek uzskatīts. Kooperatīvs kā jebkurš uzņēmums ir ilgtermiņa ieguldījums, kura rezultāti redzami tikai ilgākā laika posmā, atbilstoši veicot ari investīcijas un tādējādi kooperatīvu stiprinot. Bet mēs visus rezultātus gribam, kā saka - uzreiz pēc vēlēšanām.
Kooperatīvs kopumā ir ļoti viegli ievaino­jams veidojums gan daudzo īpašnieku, gan konkurences, gan dažādu tenku un citu iemeslu dēļ. Pārāk daudz ko darām emociju vadīti, ietekmējoties no populistiskiem sauk­ļiem, nevis raugāmies uz konkrētiem dar­biem.
- Daudz tiek runāts arī par ražotāju grupām, kas varētu darboties pēc koope­rācijas principa. Tiesa, tā būtu mazliet atšķirīga kooperācijas forma, piemēram, viena novada mazie piensaimnieki uzceļ kopīgu fermu un to apsaimnieko. Vai Latvijā tas būtu iespējams?
- Savā ziņā šos procesus jau esam izbau­dījuši laikā, kad notika kolhozu privatizācija. Tad bija kooperatīvi, kuru pārziņā nonāca gan fermas, gan mehāniskās darbnīcas, gan tehnikas parki utt. Tad arī radās doma, ka šo kooperatīvu ietvaros varētu kopīgi strādāt un pārtikt no dividendēm. Diemžēl šī ideja izplēnēja, jo veiklākie ātri vien tika pie kopīpašuma vērtīgākās daļas - labākās tehni­kas, zemes vai ēkām...
- Respektīvi - katrs pats grib būt īpaš­nieks, līderis un lēmējs?
- Tieši tā. Ar šādām idejām var pierakstīt pilnas grāmatas un žurnālus, bet, manuprāt,
to dara cilvēki, kuri negrib runāt par patiesa­jām problēmām, bet kuriem patīk parunāt par neko. Galvenais biznesa faktors, grozies, kā gribi, ir un paliek cilvēka faktors. Kas šobrīd notiek statūtsabiedrībās? Lielākā to daļa faktiski jau sen ir viena īpašnieka rokās, jo, runājot, piemēram, par piensaimniecī­bām, arī paju sabiedrību fermas nav tik lielas, lai tās vadītu desmit īpašnieki. Agrāk vai vēlāk notiks dabiskā atlase.
- Visi parasti tiek mudināti ražot pro­dukciju ar iespējami lielāku pievienoto vērtību...
- Gribu uzsvērt, ka lauksaimnieka augstā­kā pievienotā vērtība ir darbs, ko viņš ieguldī­jis ražotspējīgas saimniecības izveidošanā. Lopkopībā tie ir vismaz trīs četri gadi, augko­pībā - pusotra divi gadi, līdz tiek pie produk­ta, ko var novākt no lauka vai izvest no fermas. Un neviens nedrīkstētu radīt lauksaimnieka saražotajam produktam pievienoto vērtību uz lauksaimnieku rēķina. Es esmu pret to.
- Tas nozīmē, ka, piemēram, svaigpiena izvešana uz Lietuvu vai Poliju nebūtu jāuz­lūko ar pārmetumiem par to, ka tā nedod valsts budžetam papildu ienākumus?
- Nu, piena ražotājiem noteikti par to nebūtu jājūt nekādi sirdsapziņas pārmetumi. Galu galā tirgū nevar pārdot jebko, bet gan
pieprasītus produktus. Un svaigpiens ir viens no šādiem produktiem.
- Mūžīgais jautājums - vai iespējama ražotāju un pārstrādātāju konsolidācija?
- Iespējama, bet ar dažām atrunām, kuras parasti neviens netiecas ņemt vērā. Un īstos iemeslus, kāpēc tā nenotiek, faktiski visi zina. Šī atkal ir tēma, par kuru var sarakstīt grāma­tas, bet dzīvē tāpat viss ir citādi.
Arī ražotāji, pārstrādātāji un tirgotāji ne reizi vien sēdušies pie viena galda, lai rastu kādus kopsaucējus, bet vienmēr katra puse izgājusi no pārrunu telpas ar tiem pašiem uzskatiem, ar kādiem ienākusi. Zaudētāji vienmēr būs lauksaimnieki, jo viņu ir skaitlis­ki vairāk, līdz ar to viņi nekad nevarēs no­smelt krējumu. Vislielākie ieguvēji parasti ir lielveikali, tā tas ir visā pasaulē.
- Vai izpratne par kooperāciju Latvijā un citur pasaulē stipri atšķiras?
- Noteikti atšķiras. Piemēram, vecajā Eiropā kooperācija darbojas jau vairāk nekā simt gadu. Kooperācijas bāze ir tik ļoti atstrā­dāta, ka tur nevienam par tās nepieciešamību sen vairs nav nekādu šaubu. Uzkrātais kapi­tāls ļauj stabili attīstīties, šo kooperatīvu mei­tas uzņēmumi ir gan Latvijā, gan citās valstīs. Tas ir pavisam cits vēriens. Un šie kooperatīvi ir mūsu tiešie konkurenti, kuri tikai priecātos, ja viņi te būtu vienīgie. Mūsu zemnieki viņiem vajadzīgi tikai kā viņu peļņas nodroši­nātāji.
- Kāds atbalsts šobrīd pieejams Latvijas kooperatīviem, un kādas tenden­ces vērojamas to attīstībā?
- Kooperatīvi var rēķināties ar kredītpro­centu dzēšanu un ar investīcijām aktīvos ar Lauku attīstības plāna starpniecību. Pieejams neliels atbalsts mazo kooperatīvu attīstībai. Paredzēts atbalstīt ari ražotāju grupas gaļas, dārzeņu un bioloģiskajā sektorā.
Šobrīd krīzes nozare ir piena ražošana, tāpēc ari kooperatīvi pārkārtojas šābrīža situācijai - kā nu kuram sanāk. Prieks, ka sarosījušies bioloģiskie lauksaimnieki, kuru produkcija atradusi arī eksporta tirgus. Aktīvāk būtu jāstrādā dārzeņu audzētāju kooperācijai, kur saskatu lielu potenciālu. Visvairāk neatbildētu jautājumu ir gaļas nozarē. Piemēram, man kā uzņēmējam abso­lūti nav skaidrs, kāpēc joprojām mūsu efektī­vās fermas spēj saražot tikai pusi no vietējam tirgum nepieciešamās cūkgaļas un mums ir tik liels importa gaļas īpatsvars...
Domāju, tikko aizvadītais gads apgrozīju­ma ziņā kooperācijai bijis veiksmīgs, tiesa, pārsvarā uz graudaudzētāju kooperatīvu rēķi­na. Bet katra krīze domāta, lai mēs no tās kaut ko mācītos, izanalizētu savas kļūdas un ietu tālāk, paturot prātā, ka tas iespējams tikai ar efektīvu darbu un godprātīgu pieeju. El
LAUKSAIMNIEKA AUGSTĀKĀ PIEVIENOTĀ VĒR­TĪBA IR DARBS, KO VIŅŠ IEGULDĪJIS RAŽOTSPĒ-JĪGAS SAIMNIECĪBAS IZVEIDOŠANĀ. UN NEVIENS NEDRĪKSTĒTU RADĪT LAUKSAIMNIE­KA SARAŽOTAJAM PRODUKTAM PIEVIENOTO VĒRTĪBU UZ LAUKSAIMNIEKU RĒĶINA.
VALSTS GALVOJUMS LATVIJAS PIENAM DEVA IESPĒJU ŠO RŪPNĪCU UZCELT, BET NE VAIRĀK. ARĪ VALSTIJ JĀSAPROT, KA KRĪZES BRĪDĪ NEVAR TĀ VIENKĀRŠI NOVĒRSTIES UN PATEIKT: MĒS TAČU GALVOJĀM PAR JUMS, KO JŪS VĒL GRIBAT? STARP CITU, ŠIS GALVOJUMS IR ĻOTI DĀRGS UN PAR TĀ APKALPOŠANU VIENS MIL­JONS EIRO JAU IR SAMAKSĀTS.