Teksts:
NODARBOŠANĀS: sabiedrisko attiecību aģentūras Deep White īpašniece (uzņēmums šogad ne tikai saņēmis Latvijas labākās aģentūras titulu, bet atzīts par pirmo Baltijā).

ĀRPUS DARBA: ģimene un sociālie projekti, piemēram, iesaiste MOT - motivācijas programmā bērniem.

AKTUĀLI: jau ceturtais sarunu festivāls Lampa (29.-30. jūnijā Cēsīs).

1. PRIECĀJOS, KA UZSĀKU BIZNESU, KAD VĒL SAMĒRĀ MAZ

ZINĀJU. Man bija tik tikko pāri 20 - ne ko zaudēt, ne finansiālu ambīciju. Tikai sajūta - pamēģinām, varbūt sanāks! Es pat, godīgi sakot, nesaprotu, kādi mehānismi nostrādāja, ka pati uzdrošinājos aiziet pie Ērika Stendzenieka un teikt -es gribu taisīt sabiedrisko attiecību kompāniju. Atceros to dienu: man ir galds, dators, nekādas izpratnes, un pēc 15 minūtēm mēs jau ejam pie pirmā klienta, iepazīstamies, viss ir sācies. Mana līderības formula nekad nav bijusi mesties starmešu gaismā, drīzāk tā - es redzu, ka lietas nenotiek, un es saku - labi, dodiet, es varu. Tikai studējot Stokholmas Ekonomikas augstskolā, aptvēru - ja to visu, ko mums māca, es būtu zinājusi iepriekš, ja saprastu, cik daudz ir iespēju kaut kam neizdoties, es neuzdrošinātos.

2. BĒRNU PIEDZIMŠANA IEZĪMĒJA ARĪ BŪTISKU PAVĒRSIENU BIZNESĀ.

Līdz ar Pētera atnākšanu sapratu, ka bizness vispār nav nekāda brīvība. īstenībā tā ir nenormāla atbildība, jo uzņēmumu uztveru ļoti personīgi. Uz Dzemdību namu līdzi dators - tas man bija pašsaprotami. Kad Pēterim bija divas nedēļas, jau zvanīja klients par krīzes situāciju, kurā bija vajadzīgs mans padoms. Atceros to sajūtu -bērniņš vēl tik ļoti mazs, bet arī uzņēmums ir mazs - tobrīd gadu vecs - un svarīgs. Kad piedzima Madara, pieņēmu lēmumu, ka man jābūt vienīgajai īpašniecei, un izpirku uzņēmuma daļas. Domāju, situācijā, kad sieviete spēj veiksmīgi apvienot karjeru un ģimeni, parasti laiks tiek iegūts, nozogot to pašai sev.

3. DIENA KONKRĒTU LAIKU VELTU BĒRNIEM. Diezgan principiāli ievēroju režīmu, kurā no sešiem vakarā līdz deviņiem desmitiem mans laiks ir pilnībā atvēlēts mājām. Un tad, ja pēc tam vēl ir jāpastrādā, kā tas notiek pietiekami regulāri, desmitos varu izņemt datoru un turpināt. Bizness ir bizness, pieslēdzos arī brīvdienās. Esmu pat pilnībā pārformulējusi, ko man nozīmē strādāt ceļojot. Agrāk būtu licies, ka varbūt tāpēc neizdevās tik labi atpūsties, tagad uz to raugos pilnīgi otrādi - man ir tik brīnišķīgs darbs, kurš ļauj redzēt pasauli.

4. MAN SVARĪGI KONTRASTI.

Ļoti izbaudu dzīvi mežā kontrastā dinamiskajai ikdienai, nepārtrauktai cilvēku un notikumu apritei. Dzīve supercentrā iepretim lauku mieram. Klusums, mežs, sarunas un paklusēšana - tas dod līdzsvaru, lai restartētos. Septiņus gadus katru darbdienu kursēju starp Rīgu un mūsu mājām meža vidū, kas nozīmē divas stundas pie stūres, bet ziemā pat trīs. Tad vēl baroju pa naktīm mazo, darbā liela slodze. Atskaites punkts bija gadījums, kad aizmigu pie stūres. Tad gan sapratu, ka tā nevar. Biznesu ar dzīvi laukos savienot ir brīnišķīgi, bet biznesu, bērnus un dzīvi laukos... Un tāpēc tagad mums ir arī dzīvoklis Rīgā.

5. MIERS IR ĪPAŠĪBA, KAS PALĪDZ DARBA. Tā ir iedzimta un arī papildus izkopta. Man vispār nav raksturīga dusmošanās, tādas karstas emocijas. Pat ja jūtu, ka veidojas kaut kāda emocionāli asāka situācija.

piemēram, ir kāds e-pasts, kas rada satraukumu, labāk uz karstām pēdām neatbildēšu, atlikšu līdz rītam. Miers.

6 REDZESLOKS - TAS IR PAMATS. Man, piemēram, tie ir ceļojumi. Kādreiz varēju vienkārši ceļot un baudīt, tagad man ir programma katram vakaram. Nesen Ņujorkā, piemēram, - Toska ar Ņetrebko, Londonas Simfoniskais orķestris, Niks Keivs, mākslas gadatirgus Frieze. Šādi uzsūcu enerģiju, ne jau idejas.

7. PAŠPALĪDZĪBAS GRĀMATĀM NETICU.

Mani mulsina vienkāršoti padomi un gatavas formulas. Pārāk plakans skatījums. Mani mulsina pat doma, ka varētu kaut kam tādam noticēt. Negribu izklausīties snobiska, bet uzskatu, ka tajā ir zināma aprobežotība - domāt, ka vari dzīvot pēc grāmatas. Cilvēki tomēr ir tik daudzšķautņaini. Mēģinu dzīvē vadīties pēc savas pārliecības un iekšējās balss. No vienas puses, mācos nepārdzīvot par to, ko nevar ietekmēt. Bet vienlaikus man piemīt arī diezgan aktīva dzīves pozīcija, es tomēr negribu vienmēr ļauties spēles noteikumiem. Izaicināt arī vajag.

8. MAN NEPATĪK VIENNOZĪMĪGI PAREIZAS LIETAS. Kā tajā teicienā - ir vajadzīga pareizā deva nepareizuma. Visā -cilvēkos, projektos, kampaņās, tekstos. Ja kaut kas ir tik nogludināts, bez jebkādas personības klātbūtnes, mani

tas neaizrauj. Arī šeit, birojā, daļa ir riktīgi huligāni, un tas ir tik simpātiski. Tāpat kā man pašai ir vairākas šķautnes. Arī attieksmē pret biznesu - man patīk to savienot, piemēram, ar mākslu, jo darbs bez dvēseles, emocijām - tas man nav saistoši. Līdzās tam, ka mums ir daudz biznesa projektu, man ir svarīgi paņemt sociālu kampaņu, vienkārši tāpēc, lai būtu aizrautība. Šogad esam uzņēmušies simtgades filmām palīdzēt ar sabiedriskajām attiecībām. Ziedojam darbu, uzbūvējām kampaņu Valsts policijai, lai stāstītu, kā bērniem rīkoties - kā supervaronim nepazust. Šī pieredze iedod garšu visam, kas mēs esam.

9. SARUNAS MANI MAINA.

Nepiedodami vēlu, jau pēc 20 gadu vecuma, atskārtu, ka nav vienas pareizās atbildes. Un ka patiesība tik tiešām dzimst sarunās un, iespējams, strīdos. Kad pavisam agri sāku strādāt medijos, biju ļoti kategoriska -pārliecināta par absolūtu, viennozīmīgu patiesību, ar teju melnbaltu pasaules uztveri. Bet pienāk brīdis, kad aptver, ka cita cilvēka redzējums uz kādu jautājumu ir vērtīgs, pat ja tas nesaskan ar tavu skatu. Tāpēc biju ļoti atbalstoša, kad Lampas idejas autore Ieva Morica mani uzrunāja iesaistīties šāda sarunu festivāla līdzdibināšanā un organizēšanā. Jo Lampa ir tieši par to - tā palīdz izzināt, nevis akli turēties pie savas pārliecības, tā nepasaka, kas ir labi, slikti, pareizi, nepareizi vai kuram taisnība.

10. NEUZSKATU, KA ZINU KAUT KO VISLABĀK. Vai vispareizāk. Man būtu liels kauns, ja kādreiz kādam būtu licies, ka tā jūtos. Tas ir arī viens no maniem vadītājas principiem - vairāk par visu vēlos pieņemt darbā cilvēkus, kas ir kaut kādā jomā gudrāki par mani. Konkurences bailes man vispār nepiemīt, iespējams, tajos pašos zviedros ieguvu pārliecību, ka sadarbībā un kopīgā vērtību radīšanā ir spēks. Tā man bija maindseta maiņa - raudzīties uz citiem speciālistiem, uz cilvēkiem kopumā kā uz potenciāliem partneriem.

Ieteikums

PANĀKUMI IR JĀSVIN!

Es ticu, ka ir jāpriecājas par to, kas ir, nevis jābēdājas par to, kā nav. Tāpēc mēs darbā svinam visas uzvaras, veiksmīgas kampaņas, reizēm pat vienkārši -piektdienas. Dzeram šampanieti, ballējamies, ejam kopā uz kādu pasākumu, sveicam cits citu ar panākumiem. Ir jāapstājas un jāpasaka - šis bija labi, foršs darbs. Ja grib, laiku tam var atrast. Kā teica kāds klients: frāze man nav laika patiesībā nozīmē man nav svarīgi.