Virsraksts Avots Datums Autors Auditorija
Ceļā uz darba tirgu netrūkst grūti izbraucamu posmu Diena 24.01.2017 Inese Liepiņa;Sabīne Bērziņa 42100
1. lappuse
4. lappuse
5. lappuse
Teksts:
Cilvēkiem ar invaliditāti veiksmīgi sākt darba gaitas liedz grūti pieejama izglītība, īstermiņa atbalsts nodarbinātības programmās un citas problēmas

Nodarbinātības rādītāja plaisa starp nodarbinātajiem cilvēkiem ar invaliditāti 15–64 gadu vecumā un citiem šajā pašā vecuma grupā Latvijā statistiski ir viena no trim mazākajām Eiropas Savienībā (ES) – atšķirība ir 12 procentpunktu, liecina Eurostat dati. Šajā ziņā mums veicas labāk nekā Igaunijai un Lietuvai, un Latviju apsteidz tikai Luksemburga un Zviedrija. Taču pie mums cilvēki ar invaliditāti pārsvarā strādā zemu atalgotu darbu un bezdarbnieka statusā kopumā pavada gandrīz uz pusi ilgāku laiku nekā citi. Arī darba devēji un eksperti norāda uz vairākām problēmām, ar kurām, mēģinot iekļauties darba tirgū, saskaras jaunieši ar invaliditāti.

Problēmas sākas skolā

Pagājušonedēļ Diena vēstīja par daudzajām barjerām, kas cilvēkiem ar invaliditāti jāpārvar, lai saņemtu tādu pašu izglītību kā pārējiem valsts iedzīvotājiem. Grūtības sākas no mazotnes, kad, piemēram, bērnus ar kustību traucējumiem negribīgi pieņem parastajās skolās. Ja tomēr vecāki pieņem lēmumu bērnu sūtīt speciālajā skolā, jauns izaicinājums būs iegūt vidējo izglītību, jo daudzviet šīs izglītības iestādēs nepiedāvā turpināt mācības vidusskolā.

Tiem bērniem ar kustību traucējumiem, kas pabeidz 12 klases, atkal jārēķinās ar to, ka vairumā augstskolu vide nav pielāgota viņu vajadzībām, tāpēc studiju izvēles iespējas ir ierobežotas. Savukārt nedzirdīgiem jauniešiem jārēķinās ar tulka zināšanām vai to trūkumu izvēlētajā jomā. Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento valdes priekšsēdētāja Gunta Anča laikrakstam zināja stāstīt, ka tāpēc jaunieši reizēm spiesti, piemēram, fizikas un matemātikas studiju vietā izvēlēties ko vienkāršāku, lai vispār iegūtu augstāko izglītību.

Latvijā invaliditātes grupu piešķir, procentuāli nosakot darbnespēju, taču G. Anča Dienai paskaidro: «Nespēja ir ārkārtīgi relatīva. Man ir pirmā invaliditātes grupa. Ja jūs man iedosiet cirvīti un teiksiet, Gunta, ej uz mežu un nocērt eglīti, man būs 100% darba nespēja, jo es nevaru aiziet ne uz mežu, ne atrast eglīti, ne viņu nocirst. Ja iedosiet man datoru, teiksiet, lai uzrakstu projektu angļu valodā, man būs 100% darbaspēja.» Tāpēc arī cilvēkam ar kustību traucējumiem laba izglītība ir ļoti svarīga, jo invaliditāte bieži atņem iespēju veikt fizisku darbu.

Subsidē ekspluatāciju

G. Anča uzskata, ka arī ar nodarbinātības politiku mums iet «haotiski». Jebkuram darba devējam, tāpat kā tiem, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, svarīga stabilitāte un skaidra apziņa, ka saņemtie atvieglojumi spēkā būs arī pēc gada, nevis mainīsies atkarība no pieejamā ES fondu finansējuma.

Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), piemēram, darba devējiem piedāvā veidot subsidētās darba vietas bezdarbniekiem ar invaliditāti. Katram bezdarbniekam nodrošina darba vadītāju, kā arī apmaksā gan vadītāja, gan paša bezdarbnieka algu. Ar NVA finansiālu atbalstu darbinieks var strādāt divus gadus. Vēl NVA piešķir vienreizēju dotāciju vides pielāgošanai – ne vairāk kā 711 eiro. G. Anča šo NVA atbalsta pasākumu komentē, sakot – «iedot cilvēkam darbu uz diviem gadiem un pēc tam pateikt paldies, uz redzēšanos, ņemsim citu ir ļoti nelāgi». Gan viņa, gan invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons pārstāve Irina Parhomenko pauž bažas, ka uzņēmēji nav ieinteresēti pēc programmas beigām paturēt cilvēkus darbā, jo izdevīgāk ir programmas ietvaros paņemt kādu jaunu darbinieku. G. Anča pat saka, «tas mani ļoti biedē – mēs cilvēkus ekspluatējam, izmantojot valsts naudu». NVA Dienu informē, ka sešus mēnešus pēc programmas 67% cilvēku iekārtojušies darbā. Taču tas neliecina, ka darbiniekus patur uzņēmumā, kurš bija iesaistīts subsidēto darba vietu programmā.

Cilvēkus ar invaliditāti, visbiežāk nedzirdīgos, kas mācījušies tuvumā esošajā speciālajā skolā Rēzeknē, ādas izstrādājumu darbnīcas Kristāla kurpīte īpašnieks Andris Kačkāns nodarbina jau 20 gadu. Reizēm viņš izmanto arī NVA subsīdiju programmas pakalpojumus, pie viņa darbu pēc tam saglabājot gandrīz visi, arī sadarbība ar NVA ir laba. Savukārt šūšanas uzņēmuma Firma Jata vadītāja Vilhelma Velecka pieredze tik pozitīva nav. Šobrīd vienā no četriem uzņēmuma šūšanas cehiem NVA subsīdiju programmas ietvaros strādā viens cilvēks. Bijis arī otrs, taču saslimis, un aizvietotāju vēl joprojām uzņēmums gaida. Īpašnieks uzskata, ka agrāk sadarbība ar NVA bijusi labāka, bet pēdējā laikā, viņa pieredzē, birokrātija traucē arvien vairāk, turklāt iestādes darbinieki kļuvuši mazāk atsaucīgi un vairs nepiedāvā praktisku palīdzību un konsultācijas. «Viņi tikai skata atskaites un saka, ka kaut kas jālabo, bet kā jālabo – neviens nevar pateikt,» dalās V. Veleckis. Tas uzņēmējam liek pārdomāt, vai visas grūtības ir tā vērtas, lai turpinātu dalību programmā.

I. Parhomenko norāda arī uz Darba likuma 109. pantu, kas nosaka, ka darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu ar darbinieku, ja viņš atzīts par cilvēku ar invaliditāti: «Tas bremzē pieņemt strādnieku ar invaliditāti, jo, piemēram, ja ir reorganizācija vai štatu samazināšana, rodas liekas problēmas. Uzņēmēji nav ieinteresēti arī finansiāli nekādā veidā, jo reizēm šiem cilvēkiem vajag pielāgot darba vietu, apmācīt ilgāk, nav nekādu nodokļu atvieglojumu.» Tomēr eksperti tāpat piemin pašu darba devēju stereotipus, kas kavē cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanu. I. Parhomenko pauž, ka uzņēmēju vidū maldīgi uzskati sastopami tikpat bieži kā pārējā sabiedrībā. Piemēram, nereti tiek uzskatīts, ka personas ar invaliditāti daudz slimos, lai gan tā domāt nav pamata. Tāpēc arī cilvēki mēdz slēpt, ka viņiem ir invaliditāte.

Konsultācija mašīnā

NVA apmācības, kas paredzētas bezdarbnieku kvalifikācijas celšanai, cilvēkiem ar invaliditāti var izrādīties nepieejamas. Baiba Neimane, kas šobrīd brīvprātīgi darbojas biedrībā Sustento, vēlējusies apmeklēt angļu valodas kursus. Viņas izvēles iespējas ierobežoja grūtības uzkāpt pa trepēm, ja pakāpieni ir pārāk stāvi un nav margu, pret kurām atbalstīties. Piemērotākā no NVA piedāvātajām vietām, ko viņa atrada, bija Struktoru ielā Rīgā, tomēr arī tur katras nodarbības apmeklējums bija pārbaudījums. Pie ieejas ēkā bija trīs pakāpieni, bet nebija, kur pieturēties, pēc tam – padsmit pakāpienu ar margām. Līdz ar to, lai pārvarētu pirmos pakāpienus, nācās paļauties uz garāmgājēju palīdzību gan uzkāpjot, gan nokāpjot. «Neviens jau nekad neatteica, bet bija nepatīkami,» B. Neimane atceras. Katram nācies skaidrot savas problēmas. «Liekas muļķīgi. Kas ir trīs pakāpieni staigājošam cilvēkam? Bet man nav tā, ka es varu mierīgi neturoties uzkāpt.» Citas vietas, piemēram, Valodu vēstniecības telpas, bijušas vēl nepieejamākas stāvo kāpņu dēļ. Tāpat Zinātņu akadēmijā – lai gan iekštelpās ir lifts, ārpusē esošās kāpnes to sasniegt neļauj. NVA gan Dienai uzsver, ka noteikumi līgumā ar mācību iestādi paredz, ka «apmācības laikā izglītības iestāde nodrošina atbilstošus vides, materiāltehniskās bāzes, izdales materiālu un darba rīku pielāgojumus, tai skaitā ērtu piekļūšanu apmācības vietai».

Taču tikpat grūti pieejamas var būt arī pašas NVA filiāles. Iestāde apgalvo, ka «visās NVA filiālēs ir nodrošināta cilvēku ar invaliditāti nokļūšana ēkā» un ka, «slēdzot līgumus ar telpu iznomātājiem, vienmēr tiek iekļauta prasība nodrošināt piekļuvi cilvēkiem ar invaliditāti». Tomēr Diena noskaidroja, ka tā nav taisnība. Kad, zvanot uz filiālēm, vaicāts, vai tās ir pieejamas cilvēkam ratiņkrēslā, Gulbenē atbild, ka filiāle ir otrajā stāvā, bet ar NVA darbinieku var sarunāt tikšanos pirmajā stāvā. Līdzi gan jānāk pavadonim, kas var aiziet pie konkrētā darbinieka un pieteikt, ka apmeklētājs ir ieradies. Ēkas pirmajā stāvā, bet ne NVA telpās, konsultācija notiktu arī Valkā un Aizkrauklē. Savukārt Talsu filiālē stāsta, ka darbinieks var sniegt konsultāciju mašīnā, ja klients piebraucis ar auto. Citviet cilvēkiem ar ratiņkrēslu pieejama klientu zāle, bet ne semināru telpas, kā tas ir Limbažos, bet Liepājā nepieciešams pavadonis, jo pie ēkas ir uzbrauktuve, bet durvis nav automātiski atveramas.

I. Parhomenko stāsta, ka savā praksē nereti sastopas arī ar cilvēkiem, kuri nemaz nav informēti, ka drīkst stāties NVA uzskaitē un meklēt darbu: «Viņi domā, ka to nedrīkst, jo jau saņem invaliditātes pensiju. Nav saprašanas cilvēkiem, trūkst informācijas.»

Tāpat Diena iepriekš rakstīja par problēmām profesionālās rehabilitācijas jomā, ko par valsts līdzekļiem piedāvā Sociālās integrācijas valsts aģentūra (SIVA). Par piedāvājumu cilvēki ar invaliditāti bieži neuzzina, jo Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) izsniegto ieteikumu skaits par profesionālās rehabilitācijas nepieciešamību krities no 5082 reizēm 2013. gadā uz 94 reizēm 2016. gadā, pērnā gada nogalē informēja SIVA. Iestādes vadītāja Ilona Jurševska skaidro, ka viens no iemesliem ir izmaiņas VDEĀVK darbībā: «Pirms pāris gadiem mainījās invaliditātes noteikšanas sistēma, nu cilvēki daudzos gadījumos tiek vērtēti arī virtuāli. Izpaliek saruna, kontakts, kura laikā agrāk varēja uzzināt par savām iespējām pārprofilēties, iegūt profesiju, meklēt darbu.»

Sola rādīt piemēru

Savulaik, lai uzlabotu nodarbinātības rādītājus, parlamentā sprieda par iespēju ieviest kvotu sistēmu, proti, noteikt par obligātu uzņēmējiem uz noteiktu darbinieku skaitu nodarbināt arī vienu personu ar invaliditāti. Labklājības ministrs Jānis Reirs (Vienotība) atzīst, ka konkrētā ideja vairs nav dienaskārtībā, jo «tur, kur tā ir, tā nedarbojas labi vai pat ir izgāzusies». Līdzīgās domās ir arī Apeirons pārstāve I. Parhomenko: «Ārzemju pieredze rāda, ka šī sistēma sevi neattaisno un ir tikai formāla nodarbinātība – darba devējam ir pienākums, viņš pieņem darbā personu ar invaliditāti un saka, ka var pat nenākt uz darbu, jo nav īsti, ko dot darīt. Protams, ir dažādi gadījumi, tomēr tāda piespiešana nestrādā un rada pretreakciju.»

Savukārt G. Anča gan norāda, ka nevar vispārināt, jo pieredzes ir dažādas – Skandināvijā saka, ka kvotas ir pazemojošas, bet, piemēram, Vācijā un Francijā tas darbojoties perfekti. Šā iemesla dēļ ideju nevajadzētu atmest pavisam, bet pielāgot, sākot ar ieviešanu valsts iestādēs. «Kamēr valsts nerāda piemēru, kā mēs varam bļaut uz vienu vidējo uzņēmēju, ka viņš to nedara? Veids, kā to izdarīt, varētu būt kvotu sistēma, jo motivāciju vajag, īpaši valsts kapitālsabiedrībās. Visi šie uzņēmumi strādā par mūsu nodokļu naudu. Tas būtu tikai normāli, ja nodokļu naudu izmantotu, lai nodarbinātu cilvēkus ar invaliditāti,» viņa ir pārliecināta. J. Reirs idejai piekrīt, atzīmējot, ka valsts iestādēm tiešām jābūt celmlaužiem un jārāda piemērs darba devējiem. To varot izdarīt arī bez kvotām, tomēr, kad tas notiks, nav skaidrs.

***

Bezdarbnieki ar invaliditāti sadalījumā pēc profesijām*

Palīgstrādnieks 653

Apkopējs 423

Mazumtirdzniecības veikala pārdevējs 342

Sētnieks 218

Pavārs 117

Aprūpētājs 115

Automobiļa vadītājs 106

Šuvējs 101

* Lielākais bezdarbnieku ar invaliditāti skaits sadalījumā profesijās pēc pēdējās nodarbošanās 2016. gada decembra beigās

Avots: NVA

CILVĒKIEM AR INVALIDITĀTI laba izglītība ir ļoti nozīmīga, jo iespējas darīt fizisku darbu bieži ir ierobežotas, taču, lai to iegūtu, jāpārvar daudzi šķēršļi, sākot no sākumskolām, kurās bieži negrib uzņemt bērnus ar kustību traucējumiem, līdz pat augstskolām, kuras jāizvēfas nevis pēc sapņu profesijas, bet vides pieejamības. Turklāt arī Nodarbinātības valsts aģentūras filiāles un kursi kvalifikācijas celšanai nebūt nav pieejami visiem, kā apgalvo pati iestāde.

376 dienas – vidējais bezdarba ilgums cilvēkiem ar invaliditāti pērnā gada decembrī. Salīdzinājumam: vidējais bezdarba ilgums valstī -183 dienas.

475 eiro – vidējā darba alga personām ar invaliditāti 2015. gadā. Salīdzinājumam: vidējā darba alga tautsaimniecībā bija 818 eiro.