Teksts:
FINANSISTS, KAS STUDĒJIS TEOLOĢIJU, DIVU FILOZOFIJAS PROFESORU DĒLS, SWEDBANK VADĪTĀJS LATVIJĀ REINIS RUBENIS IKDIENĀ VADA UZŅĒMUMU, KAS PELNA MILJONUS. TAČU MUMS DAUDZ INTERESANTĀK LIKĀS PARUNĀT PAR TO, KO VIŅAM PAŠAM NOZĪMĒ NAUDA, LAIME, LIKUMSAKARĪBAS UN MĪLESTĪBA.

Cik svarīga jums ir nauda un lietas, ko par to var nopirkt?

Nauda ir vajadzīga, jo tā dod iespējas, taču laimi par naudu nopirkt nevar. Vai tad tā nav īsta laime! Dēļ laimes ir jāpasvīst; tas, kas nāk viegli, nedod gandarījumu. Nozīme ir tad, ja naudu var izlietot, lai izdarītu kaut ko jēdzīgu, saprastu, kam veltīt savu dzīvi, pilnveidoties pašam un darīt kaut ko jēgpilnu citiem. Drošība sev un ģimenei arī ir daļa no laimes. Taču dzīties pēc naudas tikai tādēļ, lai nopirktu kādu jaunu lietu, - tas mani nevilina. Viens no mana tēta {filozofa Andra Rubeņa - red.) teicieniem ir: «Kam gan

vajadzīga nauda, ja nevari atdot to tam, ko mīli.»

Nav jau slikti arī kaut ko nopirkt. Piemēram, jaunu auto...

Man nav nekas pret jaunām un dārgām mašīnām, bet katrai lietai ir sava cena, un es vienmēr rēķinu, kas man būtu jādara vai no kā jāatsakās, lai pie tās tiktu. Pašlaik braucu ar desmit gadus vecu mašīnu un jūtos labi - auto nav daļa no manas personības. Daudz interesantāk man ir braukt ar autobusu, vērot cilvēkus un apkārt notiekošo. Ja vajag ātrāk un nelielus attālumus -ar taksometru. Es neiekāroju neko no

materiālām lietām, ar ko pilni lielveikali un par ko ar katru jaunu gadalaiku tiekam uzrunāti; negribu ne izkrāsot savu rudeni, ne atplaukt pavasarī vai kas nu reklāmās tiek piedāvāts. Mani patiešām nevilina ārišķība, ko var nopirkt par naudu. Cita lieta, ja varētu nopirkt zināšanas vai papildu laiku -ceļojumiem, grāmatu lasīšanai vai lai vienkārši satiktu draugus.

Kā nopelnījāt savu pirmo naudu?

Tādu kabatas naudu pelnīju 11. klasē. Toreiz mums ģimenē bija dators, kas deviņdesmito gadu sākumā nebija nemaz tik pašsaprotama lieta, un es ievadīju anketas sociālo pētījumu centram. Vēlāk piedalījos kinoforuma Arsenāls kataloga veidošanā, vidusskolas pēdējās klasēs strādāju arī pie drauga mammas kā IT sistēmu administrators. Tie bija pārmaiņu laiki. Domāju, tolaik pelnīju pat vairāk nekā vecāki, kas bija mācībspēki Latvijas Universitātē un Latvijas Mākslas akadēmijā.

Atceraties arī, kam iztērējāt?

Par nopelnīto naudu kopā draugu nopirkām mašīnu Vācijā. Un kopīgi atbraucām ar to uz Latviju. Jāpiebilst

gan, ka lielākais piedzīvojums bija tas, ka nevienam no mums tolaik nebija juridiski pamatota dokumenta, ar ko piedalīties sabiedriskajā satiksmē. Vidusskolas laikā savās domās un uzvedībā biju diezgan liels antikapitālists. Tāds mazliet arogants panks, kuram patika intelektuāli izaicinājumi un kas vienlaikus diezgan nopietni trenējās peldēšanā. Domāju par režijas studijām Pēterburgā, apsvēru mācīties fizmatos, taču ar māsas pamudinājumu - viņa kas manā vietā uzrakstīja pieteikuma vēstuli - aizgāju uz Rīgas Ekonomikas augstskolu. Daļēji arī tāpēc, ka tur bija stipendija. Tik daudz naudas, lai brauktu dzīvot un studēt ārpus Latvijas, mūsu ģimenei nebija.

Bet vēlāk studējāt maģistrantūrā Stokholmā.

Manas sekmes un augstskolas vadības atbalsts nodrošināja to, ka arī šīs studijas bija apmaksātas. Tas bija ļoti interesants un no mācību viedokļa ļoti saspringts laiks - laikam pirmo reizi mūžā tā pa īstam sāku mācīties. Un nopietni, 15 stundu dienā. Beidzot maģistrantam, bija iespēja palikt Zviedrijā ar tam laikam dāsnu doktorantūras stipendiju.

Pieņēmāt to?

Nē, es atbraucu atpakaļ uz Latviju; tolaik viss notika šeit. Jā, zviedri ļoti nopietni uztvēra mācības, un droši vien tā būtu laba perspektīva, taču es biju jauns un mani draugi, piedzīvojumi, kopīgi ceļojumi un citas jaunībai piederošās lietas bija Latvijā. Cilvēki un vide nozīmē ļoti daudz, un tas, lai darbs būtu interesants, kopā ar līdzīgi domājošiem kolēģiem, man vienmēr bijis svarīgāks par naudu. Es arī tagad uzskatu, ka Latvija ir ļoti laba vieta, kur bez lielas pieredzes vai kapitāla jaunieši var pierādīt sevi, mācīties, veidot karjeru un sasniegt lielus mērķus.

Negribētu pats savu biznesu, ar ko nopelnīt miljonus?

Biznesi ir dažādi, un ne visi ir piedzimuši par uzņēmējiem - tam tomēr nepieciešams noteikts īpašību komplekts. Ir, piemēram, cilvēki, kas piedzimst ar tirgotāja vai kapitālista instinktu. Man tas nav ielikts. Es arī nezinu, kā tas ir, kad ir ļoti daudz naudas, taču man vienmēr ir bijis princips tērēt mazāk nekā nopelnu - neatkarīgi no summas. Tādā ziņā esmu taupīgs un zinu, ka pret naudu jāizturas atbildīgi. Tas ir līdzeklis, nevis mērķis. Turklāt man ir paveicies, jo manas kaislības - skriešana un grāmatas - ir relatīvi lētas. Nesen uzdāvināju kolēģim Mārtiņam Kazakam dzimšanas dienā Augustīna Atzīšanos. Grāmatas cena - 2 eiro 14 centi, bet ieguvums pārdomām nenovērtējams. No mana skatpunkta labāku dāvanu grūti iedomāties, bet, protams, lai būtu šis ieguvums, drusku jāpasvīst. Cerams, Mārtiņš to arī izlasīs. (Smejas.) Es pats daudz lasu un arī draugiem dāvinu sev mīļu autoru - arī sava tēta - grāmatas. Viņš sarakstījis vairāk nekā 40, un ļoti daudzi atzīst, ka caur tām iepazinuši pavisam citu, ļoti aizraujošu - mākslas, reliģijas, filozofijas un kultūras - pasauli. Tam, manuprāt, ir daudz lielāka nozīme nekā nopelnītiem un iztērētiem miljoniem.

VISAS CĪŅAS NEUZVARĒSI

Vai esat izveidojis dzīvē obligāti paveicamo darbu sarakstu -ozols, čūska, dēls vai kas cits?

Saraksta īsā versija - nodzīvot cilvēka cienīgu, iekšēji brīvu dzīvi. Man ir daudz darbu, ko gribētu realizēt, teiksim, labāk apgūt klasisko mūziku, izlasīt daudz labu grāmatu. Man ir saraksts vismaz desmit gadiem uz priekšu - iemācīties spēlēt klavieres, varbūt arī vēlāk pastrādāt ar

studentiem augstskolā. Es patiešām iegūstu intelektuālu izaicinājumu un gandarīju, lasot labu literatūru un pārrunājot savas atklāsmes ar domājošiem cilvēkiem. Manuprāt, tas ir vienīgais veids, kā pacelties nākamajā domāšanas līmenī.

Kurā esat tagad?

Pilnīgi noteikti ir, kur attīstīties. Un tas nenozīmē, ka es lasu maz vai klausos maz audiogrāmatu - vienkārši mans saraksts ir ļoti, ļoti garš un es zinu, ka šeit pasaule ir plaša. Pārsvarā esmu apguvis klasiku un sekundāros avotus - tekstus citu autoru atstāstījumā, bet ir daudz gan jauno domātāju, gan oriģinālavotu. Tāpat ir grāmatas, kuras nemaz tik viegli neizlasīsi vai arī, ja lasīsi, tad paies kāds laiks, kamēr sapratīsi - tekstu būtība atklāsies tikai caur ieguldījumu un sasprindzinājumu. Vēl manā plānā ir, ja veselība un veiksme ļaus, šīs dzīves laikā noskriet 100 pilnus maratonus, veltot tos 100 nozīmīgiem cilvēkiem manā dzīvē. Esmu jau noskrējis 14, tā ka nereāli tas nav.

Kā izvēlaties šos 100 cilvēkus?

Trīs maratoni ir veltīti maniem jaunības draugiem, ar ko kopā esam devušies trakos piedzīvojumos un rakstījuši biznesa plānus, kopā sapņojuši un pārdzīvojuši zaudējumus. Trīs - kolēģiem bankā, kas ir mani iedvesmojuši, devuši iespējas un, neslēpšu, pasnieguši ari zināmas mācību stundas. Vēl trīs esmu veltījis autoriem, kas ietekmējuši manu intelektuālo izaugsmi: Albēram Kāmī, Sērenam Kirkegoram un Dantem Aligjēri. Pārējie bijuši piemiņas skrējieniem man tuvajiem cilvēkiem, kas aizgājuši no šīs pasaules. Man kopumā šķiet, ka nevis notikumi vai ap-stākļi, bet tieši cilvēki ir tie, kas veicina mūsu izaugsmi vai dod iespējas.

Pēc studijām finanšu jomā aizgājāt studēt - jo likās par ātru beigt mācīties - un izvēlējāties teoloģiju. Kāpēc tieši to, nevis mūziku, dārzkopību vai IT? Man bija draugi, kas jau agrāk aizrāva ar kristietības idejām, un es kopumā biju filozofiski ievirzīts. Manī bija alkas pēc dzīves izzināšanas. Tā bija ļoti laba iespēja izzināt un attīstīt sevi. Tad arī nebija tik lielas starpības, vai esi azartiski ticīgs vai galīgi neticīgs. Pilnīgi visi tic kaut kam - ari būt ateistam nozīmē tam ticēt. Manuprāt, svarīgāk ir kaut ko mēģināt saprast.

Kas jums ir svarīgākais citos cilvēkos?

Es domāju, ka mani ir ļoti izteikta taisnīguma izjūta. Neciešu tos, kas liekuļo, un tos, kam nevar uzticēties. Dantes ļaunākais - devītais elles loks jau ari bija paredzēts nodevējiem. Dzīvē var notikt visādi, var kļūdīties, var kaut kas neizdoties, un ari es kļūdos, protams, taču man ir svarīgi, lai šis situācijas tiek godīgi risinātas. Dzīvē, attiecībās un ari biznesā. Daudziem bizness ir tikai bizness, man tās ir attiecības, kas balstītas uz morālu atbildību un uzticību. Tāda ir mana vērtību sistēma. Aizvien vairāk atbalstu Senekas atziņu par to, ka sasniegt laimīgu dzīvi nepavisam nav viegli - jo vairāk un straujāk pēc tās tiecas, jo vairāk no tās attālinās. Tāpēc katram pašam jāizvēlas savs ceļš un savs mērķis un pēc tam nelokāmi dzelžaini pie tā jāturas.

Vai viegli pārdzīvojat zaudējumus?

Tas atkarīgs no konteksta, bet svarīgi, lai spēles noteikumi būtu godīgi. Manuprāt, interesanta, bet zaudēta spēle ir labāka par negodīgu uzvaru. Es desmit gadus ļoti aktīvi trenējos peldēšanā, biju sporta meistara kandidāts 200 metru kompleksajā peldējumā. Sports ir ļoti laba lieta -tas ieliek mērķtiecību un nepadošanos. Atceros, ka sākumā biju pēdējais, treneris pat mani minēja kā slikto piemēru tiem, kas nebija gana uzcītīgi - tā teikt, vai tiešām arī tu taisies peldēt kā Rubenis? Taču es spītīgi trenējos, līdz kļuvu ne tikai par vienu no labākajiem peldētājiem savā vecuma grupā Latvijā, bet man arī izdevās iegūt godalgas sacensībās Eiropā. To tiešām sports iemāca - lai arī visas cīņas nekad neuzvarēsi, ir stoiski jāturpina darīt to, kas iesākts. Jāiemācās zaudēt, turpinot pildīt pienākumus. Ja par attiecībām un dzīvi - reizēm interesanta ir arī tā pārdzīvojumu dinamika, kad pēc iekšējām drāmām notiek atdzimšana. Tas, kā katram izdodas savākties, piecelties un sākt no sākuma.

Vai ticat veiksmei - ka tāda vienkārši ir?

Kādreiz nekas cits neatliek kā ticēt. (Smejas.) Ticu, ka var būt kaut kas pelnīts. Ticu likumsakarībām un ticu varbūtībām. Pastāv visādi tauriņefekti - viens vārds vai darbība var iekustināt veselu notikumu virkni. Bet neticu ārēji noliktam un nemaināmam liktenim vai neapstrīdamam Dieva lēmumam. Katrs to var saukt citādi, taču manā izpratnē dzīve piedāvā daudz iespēju. Vienkārši nevajag laist tās garām, gaidot, kad tiks izspēlēta lielā loze. Dzīve nav lete, no kuras var izvēlēties, ko ņemt un ko ne, ir jātiek galā ar visu, kas būs. Skaidrs, ka visu laiku nebūs tikai svētki; dzīve pārbauda visus. Mums reizēm gribas domāt, ka esam ļoti unikāli un viss, kas ar mums notiek, ir tikai mums, tāpēc jo īpaši priecīgi vai sāpīgi, bet kopumā dzīves situācijas daudziem ir

līdzīgas. Un tā ir katra paša atbildība par savu attieksmi un rīcību.

Mīlestība ir mūžīga

Jūs gribētu dzīvot mūžīgi?

Nē, tā būtu elle, kas vienkārši atņemtu jēgu dzīvei. Mans tētis rakstīja - ja nāvei nav jēgas, tad jēgas nav bijis arī dzīvei. Nāve ir būtisks atskaites punkts. Tā vienā brīdī ļoti skarbi tev parāda, ka laiks ir laicīgs, nevis mūžīgs. Un ir svarīgi tev nolikto laiku nodzīvot tā, lai nebūtu kauns nomirt. Vitgenšteins ir teicis, ka laimīgi cilvēki nedzīvo laikā, viņi dzīvo tagadnē. Un pateikt to ir daudz vieglāk nekā izdarīt. Manuprāt, izšķiroša nozīme ir tajā, vai tu esi iemācījies būt brīvs -patstāvīgi domāt, izvēlēties atbilstoši savai izpratnei starp labo un ļauno, apzināt savu esamību. Būt brīvam tieši tev pašam un realizēt sevi šeit un tagad. Protams, dzīves skaistums ir arī tajā, ko varam nodot tālāk, tā ir motivācija darīt un attīstīt lietas, lai tās tiktu turpinātas. Jo svarīgi ir nevis tas, par ko mēs piedzimstam, bet tas, par ko kļūstam.

Tikai jaunībā jau nezinām, par ko kļūsim. Kā lai veido ilgstošas attiecības, ja viss ir tik mainīgs?

Brīvībai ir dažādas izpausmes, un lielākā laikam ir tā, kas valda galvā. Visiem liekas, ka zāle ir zaļāka tur, kur mūsu nav, taču svarīgi ir saprast, ka par visu būs jāmaksā. Tāpēc varbūt nevajag precēties 20 gadu vecumā, kad nepazīstam vēl paši sevi un neapjaušam, cik viegli ir nodarīt otram pāri. Taču kopumā Latvijas vīrieši tiešām tiek lutināti - mums ir tik daudz pievilcīgu, atjautīgu un simpātisku sieviešu!

Kas jums ir būtiski komunikācijā ar sievietēm?

Intelektuālā ķīmija un sajūtu vieglums. Sirsnīgums, humora izjūta, spēja neuztvert sevi pārāk nopietni un nepārspīlēt savu svarīgumu. Arī zināma drosme un negantība, ieņemot pozīciju par lietām un notiekošo šajā pasaulē.

Saka, sievietei labāk būt skaistai nekā gudrai, jo gudrību var notēlot, bet skaistumu ne.

Gudrību notēlot var tikai ļoti īsu bridi -kamēr klusē. (Smejas.) Un tad gadās, ka viss erotiskais pazūd kā nebijis. Reti, bet gadās arī otrādi. Kants ir teicis, ka sieva jāizvēlas ar prātu, un droši vien daudziem tā izdodas. Es gan izvēlējos ar sirdi. Bet tad jau prātīgākais ir vecāku lēmums par labāko sievu vai vīru savam bērnam...

Es kā desmitgadīgas meitas tēvs nenoliegšu, ka man šī doma liekas simpātiska. Tomēr, redzot viņas raksturu, pagaidām šāda varbūtības nešķiet pārāk iespējama. (Smejas.) Ja nopietni, tad vienīgais, ko es gribu viņai iemācīt, ir ticēt mīlestībai.

Vai pieņēmums, ka mums katram pasaulē ir sava otra pusīte, ir mīts?

No mana skatpunkta viss ir mīts. Arī mēs paši veidojam mītus, kam ticam. Taču jau kopš sengrieķu laikiem tiek veidota pasaules kārtība, kas dod noteiktību citādi visai lielajā haosā. Sākotnēji viss bija vienots, tāpēc tagad cilvēks mēģina šo sākotnējo vienotību atgūt. Arī ar radīšanas procesu - simboliski apvienojot debesis ar zemi.

Vai ticat, ka mīlestība ir mūžīga, vai arī tas tā bija tikai laikā, kad vidējais mūža ilgums bija 40 gadu?

Tā ir mūžīga. Laika gaitā pārveidojas, aug un mainās, taču ir mūžīga. Šajā stāstā ir arī ļoti daudz par sevis mīlēšanu, jo precoties tu apņemies otru mīlēt kā sevi pašu. Tā izveidojas vienība, kas nav atdalāma. Un tu iemācies mīlēt šo savienību. Protams, tā ir pakļauta pastāvīgiem pārbaudījumiem, un nemaz negrasos apgalvot, ka tas ir viegli, taču attiecībās starp vīrieti un sievieti mīlēt var tikai vienu cilvēku. Man liekas, ka interesanti ir arī ar draugiem. Ir tādi, ko iegūstam jau pieaugušā vecumā, taču labākie draugi ir tie, ar ko kopā pavadījām jaunību. Atmiņas ar laiku iztīrās, paliek tikai labās un šis saites, kuras varat saprast tikai jūs paši.

Vai gada nogalē mēdzat veidot apņemšanās sarakstu nākamajam gadam?

Parasti izveidoju sarakstu ar 5-7 lietām, ko nākamajā gadā plānoju paveikt gan darbā, gan privātajā dzīvē. Pārsvarā tās ir lietas, kas saistītas ar sevis pārvarēšanu, zināšanu pilnveidošanu,

izglītošanos. Domāju par draugiem, kas noteikti jāsatiek, un plānoju nākamos maratonus visa gada garumā, ikgadējo ceļojumu ar ģimeni, kurā dodamies uz ilgāku laiku un cenšamies iepazīt kādu jaunu vietu un kultūru.

Ir kāda īpaša dāvana, ko gribat saņemt?

Tie, kam jau virs 18, ir tikuši pāri dāvanu gaidīšanai, bet gadu mijas svētki - gan Ziemassvētki, gan Jaunais gads - ir laiks, kad mēģinām sanākt kopā. Mūsu radu loka ģimenēs nav fanātiskas kristietības tradīciju, uz baznīcu visi neejam. Vienmēr dodamies uz Vecpiebalgas lauku mājām, kur es pavadīju bērnību un kur sanāk kopā visi radi no manas un manas mammas puses. Tāpat vienmēr aizbraucam uz Cēsīm, kur sapulcējas sievas radi. Man tas ir sirsnīgs un mīļš laiks, kas arī ir pati vērtīgākā dāvana, ko viens otram varam dāvāt.

FOTO: ANDREJS ŅIKIFOROVS, STILS: IVETA VECMANE, APĢĒRBS: MASSIMO DUTTI UN MARC О POLO, VIDE: К. K. FON STRICKA VILLA