Virsraksts Avots Datums Autors Auditorija
Anča: svarīgas ne tikai vienādas tiesības, bet arī iespējas Diena 19.06.2017 Romāns Meļņiks 42100
1. lappuse
4. lappuse
5. lappuse
Teksts:
Neko par mums bez mums – princips, pēc kura, aizstāvot cilvēku ar īpašām vajadzībām intereses, vadās Eiropas foruma cilvēkiem ar invaliditāti ģenerālsekretāre, Sustento vadītāja Gunta Anča. Gunta Anča: Latvijā noteikts, ka, pieņemot valstiskus lēmumus, konsultācijas ar pilsonisko sabiedrību ir obligātas. Šobrīd redzams, ka viedokļa uzklausīšanā tiek piesaistītas «kabatas organizācijas», kas pūš pareizajā stabulē. Formāli konsultācija notikusi.


Par nevalstisko organizāciju iespējām ietekmēt lēmumu pieņemšanu Latvijā un Eiropas institūciju līmenī cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento valdes priekšsēdētāju Guntu Anču intervē Romāns Meļņiks

Ir daudz nevalstisko organizāciju, kas aizstāv to cilvēku tiesības, kam ir dažāda rakstura invaliditāte un hroniskas slimības. Laiku pa laikam tās nāk klajā ar skaļiem paziņojumiem. Kā saprast, vai tās pārstāv lielu interešu grupu vai saujiņu cilvēku?

Vispirms raksturošu mūsu organizāciju, tad nonāksim līdz jūsu jautājumam. Sustento ir vienīgā jumta organizācija Latvijā – mūsu biedri ir nevis fiziskas, bet juridiskas personas, 48 biedrības.

Apvienojat daudzas, bet ne visas.

Nemēdz būt tā, ka apvienojas visi. Īpaši Latvijā, kur mēs pēc dabas esam viensētnieki. Tajā pašā laikā mūsu biedri pārstāv kopumā apmēram 50 tūkstošus cilvēku, kas, manuprāt, Latvijas mērogam ir daudz.

Ja kopumā vērtējam nevalstiskās organizācijas, ir ļoti liela dažādība – ir organizācijas, kas pārstāv daudzu intereses, un ir organizācijas, kurās ir tikai divi cilvēki, kas ir minimums, lai nodibinātu biedrību, bet arī tās var iet un skaļi iestāties par dažādiem jautājumiem. Atšķiršanai ir vajadzīga politiskā griba. Ir vajadzīga nozares ministrija un politiķi, kas saka: šie ir tie, ar kuriem mēs runājam.

Politiskā atzīšana?

Jā. Par to mēs ļoti daudz runājam, bet tas Latvijā nav noregulēts. Parasti kā piemēru minu Eiropas Savienību (ES), kurā ir jumta organizācija, līdzīga kā Sustento Latvijā – Eiropas forums cilvēkiem ar invaliditāti (European Disability Forum). Izpildot Eiropas Komisijas noteiktos kritērijus – reprezentatīva pārstāvniecība no katras valsts, kopīgais biedru skaits utt. –, viņi iegūst finansējumu savai darbībai un tiesības pārstāvēt šo cilvēku intereses ES struktūrās visos jautājumos, kas saistīti ar invaliditāti.

Latvijā Sustento nav līdzvērtīgi atzīts?

Gan jā, gan nē. Mums pirmo gadu ir ar Saeimas balsojumu piešķirts finansējums darbības nodrošināšanai. Ļoti ilgu laiku turējāmies tam pretī, negribējām, ka mūs sasaista ar kādu politisko spēku. Vienojāmies, ka ir visas koalīcijas atbalsts par finansējumu Sustento darbībai šim gadam.

Cik liels?

60 tūkstoši, kas ir pilnīgi atbilstoši izmaksām un dod iespēju pilnvērtīgi strādāt, nedomājot, vai varēsi samaksāt algu, nomaksāt par telpām. Gada beigās veidosim atskaiti par izlietotajiem līdzekļiem.

Valsts finansējums neuzliek saistības klusēt par nebūšanām, nekritizēt naudas devējus?

Nē, mēs neesam to sajutuši. Iepriekš, kad vēl nebija finansējuma, situācija bija tāda, ka, piemēram, zvana no Labklājības ministrijas un saka: mums ir darba grupa, tajā nepieciešams viens cilvēks no jūsu organizācijas. Mūsu pārstāvis aiziet un, ja viņam pret kaut ko ir iebildumi, saņem norādi – iebildumus sagatavojiet juridiski pareizā formā, lai mēs rīt varētu iekļaut dokumentā. Labi, ka mūs piesaista, bet tāda līdzdalība prasa noteiktus resursus.

Vajag profesionālu pieeju arī interešu pārstāvniecībā.

Tieši tā. Kad sakām, ka mums nav naudas ekspertu algošanai, mums atvaicā – vai tad biedru naudu nevarat palielināt? Tas šķiet tik vienkārši. Bet mums biedru nauda ir 10 eiro gadā no organizācijas. Var sarēķināt, cik sanāk no 48 organizācijām.

Biedri pārsvarā pārstāv cilvēkus ar invaliditāti.

Tikai. Bet vēl atgriežoties pie jautājuma par pārstāvniecību – vienu brīdi Veselības ministrija definēja, ka Sustento ir tā organizācija, ar ko runā, bet šobrīd redzams, ka tiek piesaistītas «kabatas organizācijas». Katrā jautājumā konsultējas ar citu organizāciju, taču vienmēr tādu, kas runā «pareizi».

Spēles ar demokrātiju...

Jā, un katra ministrija zina, kurā jautājumā kura organizācija pūš pareizo stabuli. Latvijā ir noteikts, ka, pieņemot valstiskus lēmumus, konsultācijas ar pilsonisko sabiedrību ir obligātas. Šāda pieeja ļauj jauki atzīmēt ar ķeksīti, ka konsultācija notikusi. Un, ja organizācijām par kaut ko ir atšķirīgi viedokļi, lai pašas ar to tiek galā. Esam runājuši ar ministrijām, lai sagatavo kritērijus, ka, piemēram, jāpārstāv noteikts cilvēku vai organizāciju minimums, vairākas invaliditātes – neredzīgos, nedzirdīgos, cilvēkus ratiņkrēslos u.tml., lai ir reāla pārstāvība, bet nekas šajā ziņā neuzlabojas.

Vēl, runājot par organizāciju ietekmi, jāsaka, ka viss ļoti lielā mērā atkarīgs no bļāviena jaudas. Un to mēdz ietekmēt lielas intereses. Tā starp pacientu organizācijām diemžēl ir arī tādas, ko uztur farmācijas firmas. No šādas sasaistes mēs ārkārtīgi vairāmies, lai nevienā brīdī kādam nerastos sajūta, ka aiz muguras bijušas kāda biznesa intereses, jo citādi neviens vairs mūs nedzirdētu un nesaklausītu. Esam gatavi saņemt atbalstu, bet ar noteikumu, ka tas nav komplektā ar darbības plānu.

Pati darbojaties arī Eiropas struktūrās.

Esmu jau pieminētajā Eiropas invaliditātes forumā, kur mani nupat maijā ievēlēja par ģenerālsekretāri, un esmu arī Latvijas pārstāve Eiropas ekonomisko un sociālo lietu komitejā.

Ir iespējams tur kaut ko panākt?

Jā, ir. Parasti klauvējam pie Latvijas durvīm, jo pie mums viss notiek ātrāk, ja ir politiskā vēlme. Kad tas nesanāk, tad jāiet garais ceļš caur Eiropas struktūrām. Man liekas – ir ļoti svarīgi, ka esam tur pārstāvēti, jo nākam no postpadomju valstīm un ir liela atšķirība starp to, kā uz vienām un tām pašām lietām raugās interešu pārstāvji no Francijas un, piemēram, Latvijas. Un, otrkārt, esam no mazas valsts. Ik pa reizei ir kādas normas, par kurām jāpanāk, lai tās iestrādātu lēmumos, lai piepeši nepaliekam aiz borta.

Varat nosaukt kādu konkrētu rezultātu?

Ziniet, mums ir svarīgi, lai mērķis būtu sasniegts, nevis tas, ka tieši mēs to sasniedzam. Kā rāda mūsu pieredze, visvieglāk ir sasniegt mērķi, ja tu kāda politiķa galvā iesēj domu, ka to vajag. Mēs tiekamies ar politiķiem amatpersonām, pamatā tiem, kas virza iniciatīvas, – Latvijā visbiežāk tie ir ministri, valsts sekretāri, departamentu direktori –, un runājam ar viņiem tik ilgi, kamēr viņos ir sajūta «redz, cik es forši izdomāju». Ja tā, varam mierīgi nopūsties un iet mājās, jo skaidrs, ka lietas ir notikušas. Par daudzām pārmaiņām varam sev uzsist uz pleciņa ar gandarījumu, ka paveikts, kaut arī nav virzījies ar mūsu vārdu.

Bet globāli, protams, svarīgākais dokuments, pie kā ļoti piestrādājām, ir ANO konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām.

Ar ko tas būtisks? Konvencijas taču parasti ir vispārējas deklarācijas.

Ir vispārējas cilvēktiesības, kas, protams, attiecas arī uz cilvēkiem ar invaliditāti. Tomēr ar to nepietiek. Mēs jau varam teikt, ka, piemēram, katram bērnam (tostarp ar invaliditāti) ir tiesības uz izglītību, bet, kamēr kaut kur nepateiksim, ka tam ir jārada iespējas – uzbrauktuve iekļūšanai skolā, speciāla programma, lai var mācīties tad, ja nespēj domāt kā pārējie, tāpat vajadzīgi skolotāji, kas sagatavoti tam, ka klasē ir savādāki bērni, vajadzīgi asistenti... Kamēr tas nav kaut kur pateikts, tikmēr paliek vien plikas tiesības. Arī es varu teikt, ka man ir tiesības braukt ar vilcienu, bet tas neko daudz nedod, ja Latvijā ir vien 8 stacijas, kurās varu tikt vagonā. Tiesības un iespējas ir ļoti atšķirīgas lietas. Konvencija runā par to, ka ir jānodrošina iespējas.

Bet arī prioritātes var būt atšķirīgas, piemēram, tiem, kas dzīvo Zviedrijā vai Bangladešā.

Ar to arī šī konvencija ir īpaša. Tajā ir noteikums, ka katra valsts veido četru gadu rīcības plānu, par ko atskaitās īpašā invaliditātes komitejā, un paralēli tiek veidots ziņojums no vietējām organizācijām. Tieši šobrīd Latvija ir iesniegusi savu ziņojumu, tā pirmā izskatīšana jau notikusi, augustā kopā ar ministriju brauksim uz Ženēvu, mums būs sarunas par paveiktā novērtējumu un jaunām rekomendācijām.

Iznāk, ka ministrija mazliet atkarīga no tā, kā vērtējat valsts paveikto?

Jā un, manuprāt, tas ir ļoti vērtīgi. Protams, šīs rekomendācijas nav saistošas, bet interesanti, ka valstis tomēr savstarpēji tā kā sacenšas, interesējas, kāds katrai novērtējums, kādi ieteikumi.

Kādas ir vājās vietas šādos un līdzīgos ziņojumos?

Pie mums ir ierasts mazas lietas padarīt par lielām. Uzraksta «mēs nodrošinām psihologa atbalstu visiem vecākiem, kam piedzimst bērns ar invaliditāti», bet dzīvē tās ir vien divas reizes divās nedēļās pēc piedzimšanas, un par to maksā 5 eiro psihologam par stundu. Kurš psihologs par 5 eiro stundā strādās, un kas gan ir divas reizes? Nav sistēmiska skatījuma. Tāpat onkoloģijā, kur nu ir zaļais koridors, bet, kā ārsti saka, ir sajūta, ka tie slimnieki tajā koridorā arī nomirs.

Skarbi...

Ar to, ka cilvēkam ātrāk nosaka diagnozi, nepietiek, ja ārstēšanai kvotu joprojām nav.

Nupat vairākas slimnieku organizācijas, paužot neapmierinātību ar veselības reformu, aicināja nomainīt ministri.

Mēs, protams, varam mainīt ministrus kā zeķes, un man žēl, ka to arī darām. Bet jāļauj apzināt darbības lauku, kādu laiku nostrādāt, tikai tad var prasīt rezultātu. Mēs neparakstījām aicinājumu atlaist ministri, jo neuzskatām, ka tas kaut ko dotu. Drīzāk uzstājam, ka ātrāk jāpieņem lēmums par lielāku finansējumu veselības vajadzībām. Katra reforma, vismaz tās sākotnējā posmā, prasa papildu naudu.

Pie mums daudz runā par vides pieejamību, ar to pamatā saprotot ietvju uzbrauktuves, dārgus liftus pie iestāžu durvīm un nu jau arī uz tiltiem, ko neesmu redzējis, ka kāds lietotu. Reizi nedēļā braucat uz ārzemēm. Varat salīdzināt vides pieejamību pie mums un citās valstīs.

Eiropas valstis ir visai atšķirīgas, bet, ja jautājat, kāda ir situācija ar vides pieejamību Briselē, es teikšu – draņķīga.

Tiešām?

Jā. Iedomājieties, ka sociālo jautājumu direktorāts, kas lemj arī par vides pieejamības jautājumiem, atrodas otrajā stāvā un, lai es tur tiktu iekšā, man jāiet caur garāžu. Tas nav normāli, vai ne?

Latvijā par to būtu pamatīgs skandāls!

Nezinu, Latvijas Labklājības ministrijā es arī netieku, nekāda skandāla tāpēc nav. Bet, piemēram, Nīderlandē visi var tikt visur. Ir vēl vairākas valstis ES, kur tu izbrauc uz ielas un dodies, kurp gribi, nevis kā Briselē, kur man ir iestrādātie maršruti, par kuriem zinu, ka varu pārvietoties. Rīgā un arī ļoti daudzās vietās Latvijā šajā ziņā nemaz nav tik slikti. Protams, vienmēr gribas, lai būtu labāk.

Visi uzlabojumi, kas mums ir, panākti ar interešu grupu...

... skaļu bļaušanu. Bet, ko, manuprāt, būtu svarīgi ievērot – un to Latvijā bieži neievēro –, invaliditātes ir atšķirīgas. Ratiņkrēslos braucošie ir sabiedriski visaktīvākie, un tad mēs runājam par iebrauktuvēm un liftiem. Bet daudziem ir citāda invaliditāte, un viņi arī ir izslēgti no sabiedrības. Piemēram, vājredzīgie, neredzīgie sastopas ar virkni problēmu.

Piemēram?

Man ir paziņa uzņēmējs, ļoti vājredzīgs. Viņš stāsta, kā iet, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestā – ja lūdz palīdzēt aizpildīt uzņēmuma dokumentus, viņam laipni atbild: piedodiet, mums nav tiesības aizpildīt dokumentus jūsu vietā, tas jādara pašam. Kad viņš lūdz palīdzību, lai saprastu kādu jautājumu, saņem atbildi: izlasiet likumu no tāda līdz tādam pantam. Redzīgais datorā var ātri pārlaist skatu tekstam, lai atrastu vajadzīgo vietu, taču vājredzīgam tādā gadījumā viss teksts jāpārlasa vārdu pa vārdam. Ir ļoti daudz šādu, manuprāt, ārkārtīgi vienkārši atrisināmu šķēršļu.

Kāpēc tos nenovērš?

Nav sapratnes un ir arī daudz dažādu ierobežojumu ierēdņu līmenī.

Toties nu vājredzīgie var brīvi pastaigāties pa Barona ielu, kur ietvē iestrādātas taktilās joslas.

Barona ielas ietves garumā iestrādāts īpašais reljefs, ko liek vietās, kur neredzīgie var droši šķērsot ielu. Ja pie mums atbrauc cilvēks no ārzemēm, viņš saprot, ka jebkurā vietā var mierīgi doties pāri ielai.

Cilvēkiem, kam paredzētas šīs zīmes ceļa segumā, tiek raidīts pilnīgi aplams signāls?

Jā, un tas ir ne tikai nesmuki, bet pat bīstami.

Situāciju glābj vien tas, ka pie mums cilvēki ar balto spieķi nestaigā vieni. Ja arī turpmāk vieniem staigāt bīstami, ieguldījumi tajās joslās ir lieki. Taču cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir būtiskas barjeras arī izglītībā un darba tirgū.

Latvijā skaļi sauc: uzņēmēji, jums ir jābūt saprotošiem, jums ir jābūt sociāli atbildīgiem, cilvēkmīlestības pilniem! Taču tie ir vien vārdi. Visā Eiropā ir pieci dažādi veidi, kā veicināt nodarbinātību cilvēkiem ar invaliditāti. Tie visi nodrošina atbalstu gan uzņēmējam, gan cilvēkam, lai viņš varētu reāli iekļauties darba tirgū. Mēs nevaram teikt uzņēmējam, kurš knapi savelk galus, ka viņam jāņem darbā cilvēks ar invaliditāti, radot visus tam nepieciešamos apstākļus. Runa ir par cilvēkiem, kam ir Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas noteikta darba nespēja, tātad viņi darbu nevar veikt par 100%, bet algu, protams, gribētu saņemt – nevar jau arī likt cilvēkam strādāt par drausmīgi mazu atalgojumu, jo pat nokļūšana līdz darbam kaut ko izmaksā. Latvijā nav neviena no šiem pieciem valsts atbalsta veidiem darba devējam. Es tos zinu, ministrijā zina, bet nav politiskas vēlmes. Jā, tam nepieciešama nauda, taču domāju, ka daļu līdzekļu valsts atgūtu, ja šie cilvēki strādātu.

Kāds būtu risinājums?

Šobrīd daudz runājam par to, ka nepieciešama kvotu sistēma. Tas nozīmē, ka katrā lielajā uzņēmumā proporcionāli nodarbināto skaitam būtu jāpieņem darbā attiecīgs daudzums cilvēku ar invaliditāti.

Tas jānosaka ar likumu?

Jā. Pirmais solis, ko varētu spert, būtu šādas kvotu sistēmas ieviešana valsts institūcijās, kas tiek uzturētas no mūsu nodokļiem, un valsts kapitālsabiedrībās. Kāpēc gan valsts nevarētu rādīt labo piemēru, parādīt reāli, ka un kā šie cilvēki var strādāt. Mūsu sabiedrībā valda ārkārtīgi daudz stereotipu attieksmē pret cilvēkiem ar invaliditāti. Šajās dienās ar darba kolēģi braucām uz kādu pasākumu Jūrmalā. Bijām sarunājuši, ka viņa gaidīs darba mašīnu pie lielveikala blakus savai mājai. Satikāmies, viņa šokā – bija uzvilkusi baltu blūzīti, sēdējusi ratiņkrēslā pie veikala, kādi četri cilvēki pienākuši un devuši naudu. Cilvēki uztver: ja esi ratiņkrēslā, ja tev ir invaliditāte, ko gan citu vari pie veikala durvīm darīt, ja ne lūgt palīdzību? Taču ne gaidīt darba auto!

Ja tādi gadījumi ir bieži, pat ar stiprākiem nerviem apveltītie var neizturēt. Rietumeiropā ielās redzam ļoti daudzus cilvēkus ar acīmredzamu invaliditāti. Pie mums gandrīz nevienu.

Pie mums veidojas tāds kā apburtais aplis – no vienas puses, cilvēki neiet uz ielas, jo, kā jūs sakāt, cik tad ilgi nervi var izturēt. No otras puses – ja neej uz ielas, kā tad tā sabiedrība mācīsies saskarsmi? Es ieeju piemājas lielveikalā – tur esmu diezgan bieži –, nāk pretī māte ar bērnu. Puisēns ieinteresējas, prasa mammai, kāpēc tā tante brauc ratiņkrēslā, turklāt man tas ir elektriskais, kas īpaši piesaista viņa uzmanību. Ko saka mamma? Kuš, ejam garām, redz, kur konfekšu plauktiņš, es tev tūlīt končiņu nopirkšu.

Izvairās kā no spitālīga...

Jā. Pie mums ar bērniem par šīm lietām nerunā. Ja bērniem ir interese, es ļauju aptaustīt ratus, nospiest pogas, aprunājos. Ir normāli, ja par šīm lietām runājam, nevis kušinām, jo citādi bērns izaug ar domu, ka par to runāt nevajag. Bet, kopumā vērtējot, laika gaitā situācija uzlabojas, ielās redz arvien vairāk cilvēku ratiņkrēslos. Man bija interesanta pieredze Strasbūrā. Pretī nāca tētis ar gadus piecus vecu puisīti, un es saprotu, ka jautājums ir standarta – re, kā tā tante brauc, viņai baigi foršā mašīna. Rēķinājos, ka būs ierastā reakcija – tētis bērnu vilinās prom, bet abi pienāca, lai aprunātos. Iepazināmies, noskaidrojās, ka puikam ir velosipēds, viņam ļoti patīk ar to braukt, bet tētim ir mašīna, ar to brauc uz darbu, un arī man ir sava veida mašīna, mēs visi kaut kur braucam. Arī mūsu sabiedrībā jāpieņem, ka tas, ka kādam ir palīglīdzeklis, nozīmē vien to, ka tāds nepieciešams, nevis to, ka esi labāks vai sliktāks.

Jūs nodarbojaties arī ar aviokompāniju asistentu dienesta apmācību.

Jā, Eiropas regula nosaka, ka viņiem reizi divos gados jāpiedalās īpašās apmācības, lai spētu adekvāti palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti, nenodarot pāri ne pasažierim, ne sev (jo arī pasažieri mēdz būt dažādu izmēru, ir jāsaprot, kā viņus pārcelt krēslā, kā palīdzēt). Paralēli visam, ko daru NVO sektorā, esmu arī viens no instruktoriem, kas braukā pa Eiropu un apmāca aviokompāniju darbiniekus. Tas ir ļoti interesanti.

Cilvēki bez pārvietošanās problēmām daudzkārt izvairās no dzīves izaicinājumiem, žēlojas, ka kaut kas nav labi. Jūs, pat neraugoties uz lieliem apgrūtinājumiem, dzīvojat ļoti darbīgu dzīvi.

Man liekas, ka ir ļoti svarīgi noķert brīdi. Ja ir dota iespēja, tā obligāti jāizmanto, jo nekad nevar zināt, vai būs nākamā. Man patīk dzīvot saskaņā ar šo principu.

***

Gunta Anča

Dzimusi 1968. gadā

Ir bakalaura grāds latviešu valodas un literatūras specialitātē un maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā, šobrīd studē socioloģiju un politoloģiju maģistratūrā

Invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» dibinātāja, bijusi tajā projektu vadītāja

Vadījusi Vieglās valodas aģentūru

Briselē darbojusies organizācijas Eiropas Sieviešu lobijs (European Women Lobby) valdē

Kopš 2005. gada ir Eiropas Foruma cilvēkiem ar invaliditāti (European Disability Forum) valdē, bijusi tā viceprezidente, šobrīd – ģenerālsekretāre

Kopš 2004. gada darbojas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā

Kopš 2002. gada ir Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento valdes priekšsēdētāja

***

Ir organizācijas, kas pārstāv daudzu intereses, un ir organizācijas, kurās ir tikai divi cilvēki, kas ir minimums, lai nodibinātu biedrību, bet arī tās var iet un skaļi iestāties par dažādiem jautājumiem

Gunta Anča

Vai nepieciešami kritēriji, saskaņā ar kuriem valsts institūcijām jāizvēlas, kuras nevalstiskās organizācijas uzklausīt?

Ivars Ījabs,

politologs, LU asociētais profesors

Ir vispārpieņemta stratēģija veidot alternatīvās nozaru asociācijas. Reizēm ir arī tā, ka, ja neesi apmierināts ar nozarē pastāvošās organizācijas darbu, tu vienkārši nodibini pats savu ar līdzīgu nosaukumu. Nezinu, vai formāli kritēriji te derētu, bet dabīgi, ka jebkuras ministrijas rīcībā ir kaut kādi priekšstati par nozari, ierēdņiem vismaz teorētiski vajadzētu būt kaut kādām zināšanām par nozares NVO, līdz ar to viņi var novērtēt, cik reprezentatīva ir tā vai cita organizācija. Ja gadījumā organizācijas ir līdzvērtīgas, droši vien var mēģināt iesaistīt visas. Konsultācijas ar nevalstisko sektoru pašas par sevi ir komplicēta padarīšana, jo lēmumi beigu beigās jāpieņem ierēdņiem un politiķiem, līdz ar to skaidrs, ka nevar visus viedokļus vienlīdz lielā mērā respektēt.

***

Katrā lielajā uzņēmumā proporcionāli nodarbināto skaitam būtu jāpieņem darbā attiecīgs daudzums cilvēku ar invaliditāti

Gunta Anča

Vai cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību būtu iespējams veicināt ar kvotu palīdzību?

Ilona Jurševska,

Sociālās integrācijas valsts aģentūras direktore

Jebkurš atbalsta mehānisms, kurš pavērtu iespējas cilvēkiem ar invaliditāti nokļūt darba tirgū, būtu aplūkojams un izvērtējams. Tomēr jāsaprot, ka kvotas zināmā mērā ir piespiedu instruments, un neviens piespiedu instruments, kurš no valsts puses tiek uzlikts kā pienākums gan darba devējam, gan sabiedrībai, droši vien to pievienoto vērtību līdz galam neatnesīs, ja nav sakārtotas tādas lietas kā infrastruktūra, vides pieejamība un galu galā arī likumdošana (šajā ziņā vēl esam tādā kā pusceļā, vēl nevaram teikt, ka likumdošana ir saprotama, skaidra un personas ar invaliditāti nodarbinātības tirgū iekļaujoša). Manuprāt, labākas par kvotām ir subsidētās darbavietas, un tieši šis stimulēšanas veids būtu plašāk no valsts puses jāatbalsta, īpaši attiecībā uz cilvēkiem ar pirmās un otrās grupas invaliditāti. Tāpat nepieciešams finansiāls atbalsts asistentiem, kas palīdzētu cilvēkam ar invaliditāti vispirms jau tikt līdz potenciālajai darba vietai, lai notiktu pirmās sarunas ar darba devēju.


GUNTA ANČA: Latvija noteikts, ka, pieņemot valstiskus lēmumus, konsultācijās ar pilsonisko sabiedrību ir obligātas. Šobrīd redzams, ka viedokļa uzklausīšanā tiek piesaistītas «kabatas organizācijas», kas pūš pareizajā stabulē. Formāli konsultācija notikusi.

GUNTA ANČA: Barona iela ir ļoti īpašs gadījums. ietves garumā iestrādāts īpašais reljefs, ko liek vietās, kur neredzīgie var droši šķērsot ielu. Ja pie mums atbrauc cilvēks no ārzemēm, viņš saprot, ka jebkurā vietā var mierīgi doties pāri ielai, Tāda maldināšana ir bīstama.