Virsraksts Avots Datums Autors Auditorija
Invaliditāte kā tiesas spriedums pret izglītību un karjeru Diena 19.01.2017 Inese Liepiņa;Sabīne Bērziņa 42100
1. lappuse
4. lappuse
5. lappuse
Teksts:
Diena pēta. Personas ar invaliditāti strādā slikti atalgotu darbu un vidēji saņem uz pusi mazāk nekā citi. Šāda situācija izveidojusies nepieejamās izglītības dēļ, kas biežāk vienkārši nošķir, nevis iekļauj. Programma, kurā cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem piedāvā mentoru darbaudzinātāju, ir pajukusi, lai gan ilgstoša cilvēka uzturēšanās dienas centrā ir dārgāka, bet palīdzība iekārtoties darbā nepieciešama īslaicīgāk.

Cilvēki ar īpašām vajadzībām no sabiedrības tiek nošķirti, jau sākot skolas gaitas, rezultātā rodas grūtības, piemēram, iegūt labu darbvietu

Pērnā gada nogalē Diena sāka rakstu sēriju, tuvāk aplūkojot tūkstošgades paaudzi, kuru mēdz raksturot kā dzimušu iespēju laikmetā. Pirmajā rakstā uzmanība tika vērsta uz tādu personu grupu, kas nav nodarbinātas un neiegūst izglītību. Galvenais iemesls, kāpēc jaunietis var nonākt šādā situācijā, ir priekšlaicīga mācību pamešana – 38% jauniešu 25–29 gadu vecumā, kuri nav ieguvuši vidējo izglītību, nevar atrast darbu. Jaunieši šādu izvēli izdara dažādu iemeslu dēļ, tomēr Latvijā ir kāda sabiedrības grupa, kas jau no pirmā mācību gada izteikti bieži saskaras ar šķēršļiem, mēģinot iegūt tādu izglītību kā visi pārējie, – cilvēki ar invaliditāti. Tas savukārt rada šķēršļus būt konkurētspējīgiem darba tirgū un sevi pienācīgi nodrošināt.

Izstumti no sabiedrības

Pirmklasnieces Katrīnas mamma Jana Krūmiņa no savas pieredzes zina teikt – Latvijā iekļaujošās izglītības princips nestrādā. Viņas stāstu Diena publicējusi jau iepriekš. Atrast izglītības iestādi, kurā varēs mācīties viņas meita ar kustību traucējumiem, izrādījās sarežģīti, jo J. Krūmiņa bija pārliecināta, ka Katrīnai jāmācās parastajā, nevis specializētajā skolā. Viņa saskārās ar nevēlēšanos meiteni uzņemt, lai gan likums nosaka – vispārizglītojošajās skolās jāuzņem arī bērni ar invaliditāti. Rīgas domē viņai ieteica meitu vest uz internātskolu un nodot valsts aprūpē. Vēlāk māmiņai norādīja, ka meitene var iet skolā bērniem ar garīgu atpalicību, lai gan J. Krūmiņas meitai tā nebūtu piemērota. Katrīna ir tāds pats bērns kā citi, tikai ar grūtībām pārvietoties. Lai gan galu galā ar neatlaidību savu izdevās panākt, J. Krūmiņa jautā: «Vai vecākam tiešām tam jāiet cauri?»

Tomēr Katrīnas stāsta laimīgās beigas nenozīmē, ka cilvēkiem ar invaliditāti ceļš ir atvērts. Līdzīgi gadījumi joprojām notiek, stāsta J. Krūmiņa, kura vada Latvijas Spina bifīda un hidrocefālijas biedrību vecākiem. Šāda pieredze ir arī Angelikai Rudzei. Viņa gribējusi, lai meita Rūta mācās parastajā skolā, un, par laimi, viņai apkārt bijušas vairākas zinošas mammas, kuras dalījās pieredzē un palīdzēja. Arī Rūta savu skolu atrada, taču ne bez grūtībām. Tika apbraukātas vairākas izglītības iestādes – lielākajā daļā nebija lifta, citviet attieksme bija noraidoša, bet valsts iestādēs, kurās mamma vērsusies pēc palīdzības, ieteikts Rūtu vest uz specializēto skolu. A. Rudze skaidro, ka nevēlējusies, lai viņas meita ir nodalīta no citiem bērniem, uztraukusi arī izglītības kvalitāte.

«Viss sākas no sākumskolas izglītības. Speciālajās skolās nereti ir zemāks izglītības līmenis un nav savstarpējās konkurences,» apstiprina Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons pārstāve Irina Parhomenko. Viņasprāt, Latvijā ir pārāk daudz speciālo izglītības iestāžu, kas no ārpasaules izolē jauniešus ar īpašām vajadzībām: «Viņi nemācās kopā ar pārējiem bērniem. Ierindas skolā viņi iegūtu draugus bez invaliditātes, vairāk iespēju, paplašinātu redzesloku, bet tagad šie cilvēki tiek izstumti no sabiedrības.» Tāpat uzskata arī Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento valdes priekšsēdētāja Gunta Anča – 61 specializētā skola tik mazai valstij kā Latvija ir par daudz. Viņa arī norāda uz problēmas otru pusi – pārējā sabiedrība neiepazīstas ar cilvēkiem ar invaliditāti, un tā veidojas maldīgi priekšstati par to, ko šie cilvēki var vai nevar izdarīt. «Mēs viņus vienkārši esam nolikuši tālu projām, paslēpuši, un tā problēmas arī rodas. Kamēr nebūs iekļaujošas skolas, mēs, visticamāk, nevaram runāt par iekļaujošu sabiedrību,» viņa spriež.

Taču, pēc G. Ančas domām, vēl lielākai izolācijai bērns ar invaliditāti pakļauts tad, ja izmanto mājmācību. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pagājušajā mācību gadā Latvijā bija 372 šādi bērni. «Ja pēc 12 gadiem viņam teiksiet, ka iegūta perfekta izglītība, ej strādāt, visticamāk, viņš nemācēs pat piecelties un viņam liksies dīvaini, kāpēc kāds pieprasa katru rītu astoņos mosties,» skaidro G. Anča.

Tādas pašas problēmas uztrauc speciālistus, kuri strādā ar cilvēkiem, kam ir intelektuālās attīstības problēmas. Irina Rulle, biedrības cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem Saule valdes priekšsēdētāja, uzskata, ka «optimāli būtu, ja šādi cilvēki varētu mācīties kaut kādus priekšmetus kopā ar citiem, piemēram, ģeogrāfiju un mūziku, bet matemātiku – atsevišķās klasēs». Tas neattiecas uz bērniem ar ļoti smagu invaliditāti, bet citus tā varētu «pavilkt uz augšu», viņa ir pārliecināta.

Deviņas klases – un viss

Lai gan iekļaujošās izglītības modelis ir pievilcīgs, Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) vadītāja Ilona Jurševska atgādina, ka invaliditātes pakāpes ir dažādas un ne visus jauniešus iespējams integrēt, tāpēc specializētās skolas atsevišķos gadījumos ir nepieciešamas. Taču bieži šo skolu absolventi ir pakļauti grūtībām celt izglītības līmeni. I. Jurševska un G. Anča stāsta par Pēteri, kurš absolvējis Raiskuma internātpamatskolu un nu nevar turpināt mācības. «Puisim ir bērnu cerebrālā trieka, taču viņam ir ļoti laba galva, un viņš, piemēram, nākotnē būtu ļoti labs SIVA koledžas students. Taču ir problēma – viņš Raiskumā ir pabeidzis deviņas klases, un faktiski daudziem bērniem ar īpašām vajadzībām tas arī ir punkts izglītībai. Mēs valstī nepiedāvājam vidējo izglītību personām ar invaliditāti. Ir pāris vietu Rīgā, kur tas iespējams, taču tad tas ir smags darbs uz vecāku pleciem izvadāt un nodrošināt dzīvošanu, ja nav internāta,» paskaidro I. Jurševska un piemetina, ka tas ir liels caurums izglītības sistēmā, kas ar steigu būtu jālabo. Diena sazinājās arī ar Pētera tēvu, kurš norādīja vien to, ka «cīnās un nezina, ko puisis darīs, kad tēvs nomirs», taču garākās sarunās neielaidās, jo neesot pieradis bēdas sūdzēt publiski.

G. Anča stāsta, ka cilvēkiem ar invaliditāti vienmēr ir gana grūti iekļauties darba tirgū. Skaidrs, ka «cilvēki ar kustību traucējumiem nevarēs skaldīt malku. Viņi varēs strādāt ar galvu. Bet, lai tu varētu strādāt ar galvu, tev ir vajadzīga laba izglītība», viņa norāda. Tomēr šādi Latvijā iespēju to iegūt padarām par problēmu.

Arī augstākās izglītības iegūšana nenotiek bez šķēršļiem, to atzīst arī izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība), kurš ir arī pasniedzējs un darbā sastopas ar studentiem, kuri kustību traucējumu dēļ paši nespēj nokļūt līdz auditorijai, jo daļa augstskolu ēku tam nav pielāgotas. «Tāpēc jaunietis stājas nevis tur, kur ir viņa sapņu profesija, bet tur, kur viņš var fiziski nokļūt uz lekcijām,» saka I. Parhomenko. Kā vislabāk pielāgotās augstskolas eksperti min Rīgas Stradiņa universitāti, Latvijas Universitātes jauno Dabaszinātņu akadēmisko centru, kā arī Ventspils un Valmieras augstskolas. Taču, pat ja ēka pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai neredzīgajiem, iespējams, problēmas sagādās pilsētas infrastruktūra vai arī grūtības piedzīvos personas ar citiem invaliditātes veidiem. «Ja jaunietis, kurš ir nedzirdīgs, grib studēt fiziku un matemātiku, bet tulks par fiziku un matemātiku neko nezina, tulkam ir jāiet uz lekcijām, jāsaprot lekcija, ko lasa lektors, tādā līmenī, lai spētu to pārtulkot zīmju valodā jaunietim. Tā ir liela problēma tieši nedzirdīgajiem jauniešiem. Daudzi no viņiem izvēlas specialitātes, kas ir vienkāršākas, lai vismaz iegūtu augstāko izglītību. Tavas zināšanas ir atkarīgas no tulka zināšanām,» stāsta G. Anča.

Visi atbalstu nesaņem

Lai palīdzētu cilvēkiem ar invaliditāti veiksmīgāk iekļauties darba tirgū, Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) piedāvā tā sauktās subsidētās darbvietas, kur darba devējs, nodarbinot personu ar invaliditāti, saņem finansējumu bezdarbnieka un darba vadītāja, kas palīdz apgūt nepieciešamās prasmes, algai. Naudu piešķir arī iekārtu un aprīkojuma iegādei darba vietas pielāgošanai, kā arī mobilitātei, ja darbavieta atrodas attālāk no dzīvesvietas. Tomēr, kā norāda G. Anča un I. Rulle, šāds atbalsta veids nav pielāgots cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Šādiem darbiniekiem nepieciešama lielāka uzmanība un palīdzība, sākot ar darba izvēli, beidzot ar paša darba darīšanu ikdienā.

Ekonomiskās krīzes laikā pajuka programma, kuru biedrība Saule īstenoja kopā ar NVA. Pateicoties programmai, Egīls (35), Renārs (37), Vitālijs (35) un Kristīne (43), kurus Diena sastop biedrības dienas centrā, katrs strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Kristīne, Egīls un Vitālijs divas vai trīs reizes nedēļā sastopami kādā ātrās ēdināšanas restorānā, kur palīdz uzkopt telpas un tīrīt āra teritoriju, savukārt Renārs katru dienu četras stundas strādā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas veļas nodaļā. Darbadienas beigās viņi dodas uz dienas centru, kur piedalās dažādās nodarbībās, piemēram, orķestra vai šūšanas pulciņā.

Darbu šie cilvēki atrada ar darbaudzinātāju atbalstu – viņi palīdzēja saprast, kāda nodarbošanās katram piemērota, meklēja nepilna darba laika vakances un strādāja kā starpnieki starp darbinieku un darba devēju, konsultējot un pārbaudot izdarītā kvalitāti. Uzdevums ir nodrošināt, ka paveikts būs viss, kas nepieciešams, lai darba devējam nerastos zaudējumi.

I. Rulle stāsta, ka parasti cieša darbinieka uzraudzība nepieciešama tikai mēnesi – līdz jaunajam darbiniekam izdodas apgūt visu nepieciešamo. Pēc tam darbaudzinātājam jābūt sasniedzamam trīs gadus, ja nu rodas kādas sūdzības, darbavietā mainās priekšniecība vai prasības. Turklāt, viņasprāt, šāda programma izmaksā lētāk nekā dienas centru finansēšana. Darbaudzinātāja pakalpojumus viens cilvēks izmanto īsāku laiku. Patlaban jaunākas paaudzes cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem dzīvo no pensijas vai paļaujas uz radinieku atbalstu un, ja ir iespēja, apmeklē nodarbības dienas centros, saka I. Rulle.

Raksta turpinājumu par izaicinājumiem, mēģinot cilvēkus ar invaliditāti iesaistīt darba tirgū, lasiet nākamnedēļ.

***

Cilvēki ar invaliditāti Latvijā

Vecuma grupa Personu ar No tām nodarbinātas

invaliditāti skaits

15–18 8406 41

19–34 13 728 4779

35–54 43 961 16 820

55–62 42 512 14 692

Virs 62 70 350 6522

Kopā 178 957 42 854

Avots: VSAA

***

Izglītības iestādēm jābūt pieejamām

Kārlis Šadurskis (Vienotība)

izglītības un zinātnes ministrs

Jaunajās izglītības iestāžu būvēs vides pieejamība ir obligāta prasība, taču, runājot par vecajām, tā diemžēl ir realitāte, ka viņas nav pieejamas. Bieži tas saistīts ar finanšu resursu nepietiekamību. Piemēram, man Rīgas Tehniskajā universitātē, kur pasniedzu, plūsmā ir students ratiņkrēslā. Lekcijas notiek trešajā stāvā, lifta ēkā nav, un viņš tiek augšā tikai tad, ja kāds uznes. Protams, cilvēki ir atsaucīgi, bet no otras puses – vai viņam tiešām vienmēr gribas lūgt? Tā ir problēma, kas ir jārisina. Tagad, runājot par skolu tīkla sakārtošanu, atbrīvojoties pašvaldību līdzekļiem, šis būs būtisks uzstādījums ikvienai pašvaldībai domāt par to, kā mācību vidi padarīt pieejamu.

Mājmācība absolūti noteikti nav risinājums, ja nav ļoti specifisku medicīnisku indikāciju. Jā, tā ļauj apgūt zināšanas, bet tas nedod jaunietim sociālās prasmes. Mēs esam par iekļaujošo izglītību. Kustību traucējumi absolūti noteikti nedrīkst būt šķērslis, lai apgūtu izglītību kopā ar vienaudžiem.

Ar biedrības cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem Saule palīdzību Renārs (no kreisās), Kristīne, Egīls un Vitālijs strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Diemžēl pašlaik programma pajukusi un darbaudzinātāja atbalstu, kas nepieciešams, lai iekārtotos darbā, vairs nav iespējams saņemt.

Foto – Aivars Liepiņš, Dienas mediji



***

Valsts iestādēm jābūt celmlaužiem

Jānis Reirs

(Vienotība)

Labklājības ministrs

Valstij ir jārāda piemērs darba devējiem. Labklājības ministrija un Sociālās integrācijas valsts aģentūra sagatavo cilvēkus ar invaliditāti, bet valsts iestādes varētu pieņemt un izmantot šos cilvēkus savām vajadzībām. Tā ir ideja, par kuru iestājos. Šobrīd arī izskatām iespēju šos audzēkņus izmantot aprūpes centros un citviet. Nav viena konkrēta plāna, vienkārši ir jānotiek skaidrošanas darbiem, kā arī jāpievēršas to cilvēku nodarbināšanai, kas ilgstoši ir bez darba, atsevišķi izdalot cilvēkus ar īpašām vajadzībām.

Tomēr nedomājam valstī ieviest kvotu sistēmu, jo tur, kur tā ir, tā nedarbojas labi un ir pat izgāzusies. Plānojam aktīvi strādāt ar Nodarbinātības valsts aģentūru, būs arī speciālas Eiropas Savienības finansētas programmas, kur palīdzēsim ar darba vietu aprīkošanu, kā arī līdzēsim darba devējiem saprast, kā organizēt darbus, lai iedrošinātu cilvēkus ar īpašām vajadzībām ieiet darba tirgū.


Viens no septiņiem cilvēkiem Eiropas Savienībā
ziņo par grūtībām veikt pamatdarbības
Gadījumu skaits uz 100 cilvēkiem darbspējas vecumā (15–64)

Ziņo par grūtībām veikt pamatdarbības

Avots: Eurostat